Vecais, labais Lattelecom Rīgas maratons.
Jau kāds laiks pagājis, kopš Lattelecom Rīgas maratona 2018, un emocijas arī norimušas. Rēzeknes Bigbanks un Piebalgas Stirnu buks arī aiz muguras nu jau. Skrējēji turpina savus ierastos skriešanas kilometrus, ne tik aktīvie skrējēji, pieveikuši savu galveno sacīksti, tagad atelpo un gaida nākošo gadu. Laikam arī man šis skaitījās “galvenais starts”, ja nu vienīgi neuzradīsies cits gada laikā. 🙂 Nevis tāpēc, ka lielākais un “krutākais”, bet tāpēc, ka notiek ļoti labā laikā – maija vidū/beigās, kad visu ziemu un agro pavasari ir laiks satrenēties. Lai gan nevar noliegt, ka trase, atmosfēra un pasākums pats par sevi man diezgan patīk. Šis arī bija galvenais mērķis, kur izskriet savu personisko, kā dēļ arī februārī meklēju pēc palīdzības ar treniņiem.
Organizatoriskie aspekti.
Trase. Šogad tā bija citādāka un tika izjaukts garais krastmalas bieds. Tiešām skriet turp un atpakaļ (tieši pēdējos km) psiholoģiski nebija diezko forši un, ja vēl vējš iegriežas pretī, tad it īpaši smagi. Jo dažādākas teritorijas, jo interesantāk skriet, tāpēc ka trasi var sadalīt vairākos mazos nogriežņos, tā to padarot vieglāk skrienamu. Tieši Daugavas otras puses taisnais posms no Akmens tilta līdz uzskriešanai Sala tiltā bija pats grūtākais. Kopumā trase patīkama.
Starta paka. Bija dzirdami daudzi komentāri un Tipiskā skrējēja joki par LRM starta “paku”, ko gan par “paku” nevarētu nosaukt. Vien nepievilcīga izskata muguras somiņa/maiss ar aploksni, kur atrodams nr., sacensību programma un daži reklāmas bukleti. Caurspīdīgais maiss laikam drošības apsvēruma dēļ. Trūka kāda sīkuma, kāds prieciņš, kaut vai enerģijas batoniņš vai tamlīdzīgi, jo, pabraukājot pa citām valstīm, pārsvarā kaut kas tiek iedots jau sākumā. Saprotams, ka tur citi mērogi, finanses un sponsori, bet tik un tā. Dalība nav nemaz tik ļoti lēta, lai nevarētu prasīt kādu nieku, it sevišķi, ja vēl mērķis iegūt “zelta” maratona statusu. Ja neskaita ēdamās lietas vai kaut kādus paraudziņus smērēm, vitamīniem, tad vēl joprojām man lieti noder dažas lietas, ko esmu saņēmis pusmaratona starta pakā (par krekliem nemaz nerunājot):
Skrējiens.
Šogad noteikti biju gatavāks kā jebkad, un to jau pierādīja aprīlī Liepājā izskrietais personiskais un pēc tam Madrides pusmaratons. Atlika tikai to noturēt. Trenējos kā ierasts 4-5 reizes nedēļā. Pēdējā nedēļā pirms starta izlaidu futbolu un trešdienā uztaisīju vēl pēdējo kārtīgo treniņu. Ceturtdien viegls skrējiens, piektdien atpūtos un sestdien tik izlocīju kājas. Atkal uztaisīju slaveno olbaltumvielas diētu. Atšķirībā no pagājušā gada šogad kaut kā vieglāk sanāca to pārdzīvot. Ēst gribējās visu laiku, bet nekas kosmisks, gaidīju, ka būs trakāk. Brokastīs apēdu iepriekšējā gadā atklāto rupjmaizes-medus-banānmaizi, izdzēru tēju un biju gatavs. 🙂
Kaut kā atkal nesanāca kārtīgi iesildīties, jo rinda uz tualeti bija gaužām lēna un tai devu priekšroku. Iestājies starta pirmajās rindās, gaidu startu. Galvā biju ieplānoju ātrumu 3:40-3:45 uz km un tad jau personiskajam atkal vajadzētu krist. Starts. Pirmie pieci km kā plānots – kontrolēti un jūtos labi ar laiku 18:45 min. Jau kādā otrajā vai trešajā km attapos skrienot blakus mūsu skriešanas leģendai – Jeļenai Prokopčukai, kurai visu laiku degungalā bija kamera uz diezgan skaļi trokšņojoša motorollera. 🙂 Tā kā temps mums uz to brīdi sakrita, tad nolēmu turēties līdzās. Izveidojās mums tur tāds 4-5 skrējēju bariņš. Nākošie 5 km tikpat viegli un kopumā savas 5 sekundes ātrāk kā pirmais piecītis – 18:40. Ik pa brīdim bija sajūta, ka divatā ar J.Prokopčuku atraujamies, it sevišķi kādā kāpumā vai dzertuvē, bet nu nekur tomēr neatrāvāmies un pārējie bija klāt agrāk vai vēlāk. Pēc pirmajiem 10 km jutos ļoti labi un cerēju uz tādu pašu turpinājumu. 11.km sākas tieši Vecrīgā, kur jāpagriežas uz Brīvības ielas pusi, kur tās slavenās tautu meitas un tautu dēli, kā arī daudz skatītāji parastie. 10.-15.km intervāls sanāca pats ātrākais – 17:42 min. 12.km apēdu savu želeju. Brīvības ielas galā pie dziedošā kora apgriežoties atpakaļ, likās, ka tieši Prokopčuka strauji kāpināja tempu, un 13.km sanāca noskriet visātrāk no visiem – 3:36 min/km. Izskrienot AB dambja posmu, jau jutu, ka finišs tuvojās un līdz ar to jāpiedomā pie tempa noturēšanas. 16.km arī labi iesākām un palīdām zem 3:40 min/km. Tikai tajā pašā km kaut kā vienā mirklī Prokopčuka samazināja tempu (likās, ka kādas 5-10 sek. lēnāk sāka skriet) un 2 čalīši, kas ar mums skrēja, tieši nedaudz pielika tempu un līdz ar to es palieku viens karstajā saulē, pēdējos km un tieši pirms kāpuma, kas uzved uz Salu tilta. Es bēdīgs. 🙁 Momentāli temps jau paliek grūtāks un vajag vēl vairāk un vairāk piespiesties noturēt tempu. Tieši 18.km (uzskrējiens tiltā) 3:53 min/km bija mans lēnākais km. Jutu, ka līdz pat 17.km biju skrējis ātrāk par personisko un sapratu, ja pēdējos km kādu sekundi lēnāk sanāks, tad tik un tā jābūt labam rezultātam. Pēdējie 3 km nāca smagi, lai gan nedaudz pieliku, bet ātrāk par 3:45 min/km nesanāca dabūt. Arī tas pretvējš pēdējā km besīja. 😀 Pēdējos 200-300 metros viens neģēlis mani tomēr vēl apdzina (Dāvi!), bet nebija spēka viņam likt ko pretī. Finišs 1:19:03. Tā nedaudz pafantazējot, ja J.Prokopčuka nenomestu tempiņu, tad jau arī man ātrāk sanāktu tie pēdējie km. 😀 Lai vai kā – personiskais atkal rokā – paldies Dmitrijs Serjogins par palīdzību! 🙂
Finišs.
Oficiālais laiks 1:19:08, Reālais laiks 1:19:03
Komandu kauss.
Īsumā – LRM piedāvā iespēju sacensties komandu apakškomandām. Respektīvi mani pieteica darba vieta SIA Bite Latvija, tad varēju uztaisīt apakškomandu 4 cilvēku sastāvā, kur visi dalībnieki arī pieteikti zem Bites. Pieteicāmies 2+2 (2 vīr. + 2 siev.) pusmaratona distancē. Komandu kauss nav diez ko populārs, jo tiek maz reklamēts un iespēja piereģistrēties parādās teju pēdējā brīdī, kā arī elites skrējēji baigi neraujas tur piedalīties, jo balvu fonds tur tāds nosacīts. Diploms un kauss gan. 🙂 Veiksmīgi mums sanāca un pat izcīnījām 3. vietu. Prieks bija, jo komandām paredzēts nedēļu vēlāk savs banketiņš un apbalvošanas utt.. Galvenās balvas – tiek izlozēta dalība Tallinas pusmaratonā kādai pusmaratonu skrējušai komandai un dalība Berlīnes maratonā kādai maratona komandai. Ja Igaunija tepat blakus un viegli pieejama, kā arī brīvi var piereģistrēties un skriet, tad Berlīnes maratonam vietu skaits ierobežots un arī viegli vari palikt aiz strīpas gribēdams. Pienāk pirmdiena, atprasāmies kādu stundu no darba un dodamies uz banketiņu Noasā AB dambī. Karsta diena. Vieta jauka, saule spīd, AB dambī skats skaists, kausus un diplomus sadeva, ar A.Nordu parunāt varēja, bet banketiņš nebija. 🙁 Tik cik vīnu varēja padzert, bet tik ļoti gribējās tos snakus! Beigās tomēr tāda tukšuma sajūta palika dēļ tā.
Pagājušā gada beigās piedalījos skrējēju gada ballē/laureātā (kā skatītājs :p ). Tur katrs uz tāfeles varēja uzrakstīt šī gada mērķi un es ierakstīju pusmaratons zem 1:18 h. Zināju, ka 1:20 h ir ļoti reāli man sasniedzams (2017.g. izskrēju personisko 1:22 h pats ar saviem spēkiem), bet tad noņēmu vēl 2 minūtes nost, jo kā jau zinām – vienmēr jāmērķē nedaudz augstāk, kā reāli mēs domājam. Šogad jau 2x esmu labojis personisko, ko tad vēl var prasīt? Vēl jau pus gads priekšā, lai tiktu zem tā 1:18 h, bet redzēs, kā veiksies, jo veselību esmu atguvis un vecā mīlestība (futbols) nerūs un beidzot atgriežos arī uz “Lielā zaļā”. 🙂 Bet šogad esmu apsolījis pārstāvēt Līvānu VK Skrien Latvija un Stirnubuka posmos arī. Tā ka trasēs vēl tiekamies!
Nu ir laiks izdomāt, kura būs nākošā valsts, kura jāiekaro. Turam pedaspiezemes un dodamies tik uz priekšu!