Kā Fēnikss no pelniem.

Rehabilitācija.

Čau. Atgādināšu, ka pagājušā augusta beigās gūlos zem skalpeļa, lai saoperētu celī krustenisko saiti. Kādu mēnesi uz kruķiem padzīvoju, bet tad sākās nopietnais darbs. No oktobra līdz pat martam regulāras ciemošanās pie fizioterapeita (1-2x nedēļā), lai atgūtu kājas funkcionalitāti, nostiprinātu saites, atgūtu visu kājas salocīšanas amplitūdu utt. Decembris līdz marts 2-3x nedēļā trenažieru zāle muskuļu spēka atjaunošanai. Pirmo reizi pēc operācijas izskrēju pērnā gada 19. novembrī. Celis jau bija aizmirsis, kā tas ir – skriet, un bija jūtams, ka tam vēl skriešana īsti nepatīk. Pulsam arī daudz nevajadzēja, lai lēktu debesīs. Bet tā pamazām pa bišķim un lēnām atkopjoties, kilometrāža pieauga līdz nonācu gan pie sava pirmā skriešanas trenera, gan nonācu savā pirmajā skriešanas nometnē, gan pie jauna personiskā rekorda, ha! 🙂

Skriešanas nometne.

Kamēr vēl rit rehabilitācijas process, kas ir 6-7 mēneši pēc operācijas (tas būtu līdz šī gada martam/aprīlim), tikmēr par futbolu un citiem kontaktsporta veidiem ir jāaizmirst. Tā nu paralēli kājas stiprināšanai varēju pievērsties tikai skriešanai, jo kā jau sportistiem mēdz būt –  fiziskā piepūle ir atkarību raisoša. Mērķis bija sagatavoties Lattelecom Rīgas maratonam maijā, lai tur atkal mēģinātu izskriet jaunu personisko. Atceramies, ka pagājušogad man tur ļoti labi veicās. 🙂 Kā es nokļuvu skriešanas nometnē, īsti neko nedarot? 😀 Tā nu sanācis, ka esmu sapinies ar nopietniem skrējējiem. 😀 Janvārī sāku domāt plānus, kā lai izskrienu personisko maijā, ja vēl tikai pavisam nesen esmu tikai sācis skriet? Gribējās no šī bezfutbola laika izspiest maximumu, jo, vasarai tuvojoties, jau būs atkal futene jālaiž, kur tad nu bez tā! Tā nu tiku pie sava pirmā trenera – Dmitrija Serjogina, kurš vēl pavisam nesen pārstāvēja Latviju pasaules čempionātā pusmaratonā. Nopietni. Vēl 3-4 gadus atpakaļ nespētu vispār iedomāties, ka man būs skriešanas treneris 😀 . Neko tajā dzīvē nevar paredzēt. Februāri sāku trenēties plānveidīgi un marta vidū jau esam nometnē Spānijā. Pilsētā Lloret de Mar starp Žironu un Barselonu, kas latviešu vidū ir diezgan populāra vieta. Pavasaros tur var sastapt padaudz latviešu vieglatlētu no dažādām pilsētām. 2 nedēļas dzīvojam mazā dzīvoklī četratā – dažas minūtes līdz jūrai, dažas līdz stadionam. Skrienu 2x dienā pa šoseju, stadionu, kalniem.

 

Teikšu tā – diezgan laiski forša dzīve. 🙂 Parasti ceļojumos visu laiku ir sajūta, ka jāiet, jābrauc, jāmeklē, jāplāno, kur ko skatīties/darīt, bet šādā nometnē tas slogs (okei varbūt pārāk negatīvs vārds, jo ceļojums tomēr ir prieks, nevis slogs, bet gan jau mani sapratāt) ir nost. Mērķis ir skriet. Izskrien no rīta, pa dienu bez stresa čilo/paēd, izskrien vakarā  – paēd un čilo. It kā jau izej, protams, pilsētu palūkot arī, bet tas viss tā ar viegluma sajūtu. Vienīgais par ko Tu tur domā hmm..ko lai uztaisa ēst pusdienās/vakariņās. :D. Ir treneris, kurš vienkārši pasaka, kas un cik daudz jāskrien, un Tu nedomājot un ar prieku ej un dari. Kā teikt, ņem pretī visu, ko mirklis piedāvā. Laiks. Pavasaris bija iestājies, visas dienas pārsvarā turējās 11-13 grādu silts. 2 dienas uzlija, biežāk iepūta vējš, bet aizvējā ar sauli mazliet cepināja arī brīžiem. Nometnē pirmo reizi dzīvē skrēju pa kalniem, kas bija baigi forši. Nekādi dižie jau tie nebija, bet forši tik un tā – uzskrien augšā un tur skati uz citiem kalniem/pilsētām. Skrienot 2x dienā, protams, sasniedzu arī savu nedēļā noskrieto km rekordu – 122,7 km, kā arī mēneša rekordu – 367,5 km. Papildus treniņiem piedalījos divās sacensībās – divas dienas pēc atbraukšanas skrēju 5 km, kur paliku 6.vietā ar laiku kaut kur 17 min ar kapeikām, bet nedēļu vēlāk skrēju pusmaratonu tādā treniņa režīmā pa 4:55 min/km un finiša laiks 1:45:31. Lēnākais pusmaratons karjerā, bet nu arī pieredze, kā sevi bremzēt un savā veidā čilot un vērot/klausīties blakus skrējējos. 🙂

 

Personiskais rekords.

Ceturdienā atbraucam uz Latviju un taksists iepriecina, ka saulainās dienas tūlīt beigsies un nedēļas nogalē lietus/sniegs uzbruks. Tas ir tieši tas, ko Tu sagaidi, atbraucot no pavasara. Jeij. Kā jau zināms, nu jau kādu laiku esmu cieši saistīts ar vienu jauku līvānieti un viņa pārstāv Līvānu VK (vieglatlētikas klubs), kas braukā pa Skrien Latvija posmiem un cenšas celt gaismā savas pilsētas godu. Esot Spānijā, tieku piefīrēts (labrātīgi 🙂 ) viņu kopējai saimei un tas nozīmē, ka šogad jau aktīvāk sanāks izskriet tās Latvijas pilsētas.  Tā nu, atbraucot no nometnes, pēc nedēļas (07.04.2018) jau pirmais posms Liepājā. Katrs pusmaratons man vēl šobrīd liekas kā tādi mazi svētki, kā atalgojums iepriekš darītajam, un negribas to sajūtu notrallināt, skrienot visos iespējamos pusmaratonos pēc kārtas (kas teju katru mēnesi ir), bet es jau dzimis komandas spēlētājs. Ja vajag, jāskrien un neko nenožēloju. 🙂 Līdz ar to arī  Liepājā gribējās vairāk skriet 10 km distanci, nevis pusmaratonu, bet nu sanāca, ka komandas interesēs tieši pusīte bija jāskrien. Neko darīt, forma jau arī salīdzinoši laba uzņemta pāris mēnešu laikā (un nometnē 🙂 ). Otrdien, trešdien uzskrienu, piektdien pirms darba vēl pēdējo vieglo skrējienu uztaisu un vakarā jau esmu Liepājā. Paliekam vietējā Sport hotel. No rīta apēdu 3 siermaizes, 1 biezpiena sieriņu, izdzeru tēju un gatavs. Lai gan šogad netaisīju speciālo olbaltum diētu, kā to darīju pagājuša gadā pirms Lattelecom pusmaratona, sajūtas bija labas. Zināju, ka noskriešu vismaz personiskā līmenī, bet gribējās jau vismaz bišķi ātrāk. Kuram tad negribētos? Un, pat ja nesanāktu, tad nekas traks, jo mērķis jau bija gatavoties, lai Lattelecomā izskrietu personisko. 

Šogad trase pagriezta uz otru pusi un jāskrien pretējā virzienā, pusmaratonistiem 3 apļi. Pirms starta apēdu vienu SIS želeju – tās gan man iet pie sirds. Iestājos kādā desmitajā rindā un gaidu šāvienu. Kājās jaunās botas – adidas tempo 9, kas sola būt ātrākam kā parasti uz kurpju rēķina vien. Atlika ticēt. Ja personiskajam temps uz km bija 3:53, tad plāns bija vismaz sākt vidēji ātrāk par to nu ap 3:50 min/km un tad skatīties, kas notiek. Starts. Pirmais un otrais km tīri, lai izretotos un tiktu vaļā no lēnajiem. 😀 Svarīgi, lai tie km nav līdz ar to lēnāki km par plānotiem, lai nenāktos stresā uzreiz iedzīt. 3:43 un 3:50 min/km huu…viss štokos, cilindros un blokos pagaidām. 🙂 Ja pareizi atceros, tad ap 3 km (varbūt bišķi vēlāk) pieskrēju klāt vienam, kurš izskatās skrien manā plānotajā tempā un tā nu nelietīgi turējos viņam astē. Pēc protokola nolasu, ka tas bija Artūrs Caics.

Trešajā km bija 180 grādu apgrieziens, kas nav tas labākais, ja gribi izdabūt maximumu no trases un jārēķina, ka tas pagrieziens būs 3 reizes jāskrien (3 apļi taču). Trešo līdz septīto km pavisam zolīdi visi km mazliet zem 3:50 noturēti. Kopā sanāk pirmo 7 km apli pieveicu – 26:32 min. Zīmīgi, ka pirmajā aplī šķērsoju starta/finiša līniju solis solī ar 5 km distances uzvarētāju, kurš startēja 10-15 min pēc mana starta. Kopumā ar Artūru skrienam divatā, reti kādu panākam un apdzenam, bet mūs neviens pat neiedrošinās mēģināt apdzīt, ja neskaita 10 km distances pirmo vietu, kurš aiziet garām mums kā stāvošiem astotajā km (viņš arī startēja 10-15 min aiz manis).  Līdz 12 km skrienas diezgan brīvi un temps turas, lai gan es biju tas, kas mēģina turēt līdzi, bet pašsajūta laba. Pēc 12 km nevar atslābt un, lai nepalaistos, tad cītīgāk uzmanu tempu. 11. km pusmaratonistu trase saplūst kopā ar pārējiem piecīšiem un desmitniekiem un tad jau brīžiem jātaisa kāds slaloms starp kociņiem, ui, sorri, starp skrējējiem. Trase kopumā man jau pagājušogad patika un šogad arī. Vijas pa pilsētu, pa parku, gar Liepājas futbola stadionu, kur tik daudz spēlēts reiz. Daudz atmiņu. Dzeršanas punktos cenšos kaut mazu malciņu padzerties, cik nu tas sanāk, jo bremzēt tempu, lai normāli padzertos, arī negribas. Ar trešo dzeršanas punktu tikai sapratu dzeršanas tehniku. Paņem glāzi, gandrīz  visu izlej ārā un tad to mazo malciņu visu gāz mutē, jo puspilnai vai pilnai glāze lielāka daļa ūdens Tev būs sejā/degunā. Otrais 7 km aplis 10 sek. lēnāks, kā pirmais – 26:42 min. Skrienot visu laiku redzu arī savu vidējo noskrietu km un tas variē no 3:48 – 3:50 min/km, tas nozīme, ka viss notiek hi hi un atliek turēt. 🙂 12 km apēdu arī savu otru želeju, ko cītīgi nesu līdzi rokā, arī kolēģis Artūrs izvelk no kabatas kādu enerģijas devu. Kā teikt, paēduši dodamies tālāk. 🙂 Nezinu, kāpēc (laikam tomēr arī bišķi sagurām), bet 15-17 km temps nokrīt. Ja 14 km noskrēju pa 3:48 min/km, tad 15.tais jau par 6 sek lēnāk – 3:54 min/km (arī 16. – 3:54 un 17. – 3:56). Vai varbūt tas saistīts arī ar manu gps, jo visu trasi mums km pīkstēja diezgan līdzīgi, tad pēkšņi vienā km man jau nopīkst ievērojamu brīdi pēc Artūra pulksteņa un tā līdz pat finišam. It kā pārsvarā sēdēju aiz Artūra, bet līdz ko temps bišķi nokrīt tā pieskrienu blakus un Artūrs arī piedod gāzi un atkal skrienu no muguras. Ap septiņpadsmito km tad jau pasaku paldies Artūram par tempu un saku, ka jānotur katrs km zem 3:50 un viņš atbild, ka būs un beigās mošk pat ātrāk. Jap, tas ir tas, kas vajadzīgs. Paldies liels! 🙂 Tā arī ir – līdz pēdējam km turamies pa 3:48-3:50 min/km un beidzamajā jau Artūrs kāpina tempu, es iepalieku pāris soļus vairāk, bet redzu, ka tālāk gan viņš netiek un tad jau bija skaidrs, ka jāiztur līdzi. Pēdējā līkumā vēl pavisam zolīdi uzfinišēju un aizeju garām Artūram un esmu finišējis pat par 4 sekundēm ātrāk. Pēdējā km tempu polārs man uzrāda 3:34 min/km. Nu skaisti. 🙂 Trešo 7 km apli esam arī pieveikuši godam un 2 sekundes ātrāk kā pirmo – 26:30. Lai gan mans polārs samērīja kādus 200 m par maz, bet ticu, ka šāds errors ir tikai man un distance bija pilni 21,0975 km vai vismaz ļoti tuvu tam. 🙂

Augšāmcēlies, kā Fēnikss no pelniem.

Ticiet vai nē, bet protokoli nemelo. 7 mēnešus pēc šitādas traumas un operācijas Fēnikss 😀 ir augšāmcēlies ar jaunu personisko! Kilometrāža kopš atsākšanas skriet: novembris – 20 km, decembris – 83 km, janvāris – 208 km, februāris – 225 km, marts – 367 km, aprīlis – pusmaratons 1:19:42!! 🙂 Ar pirmo mēģinājumu, pusotru mēnesi ātrāk, kā mērķēts. Iepriekšējo esmu pārspējis pat par 2 min 30 sek.. Protams, jo zemāks līmenis, jo lielāks progresa potenciāls, un katrā skrējienā personisko nelabošu, bet ei nav aizliegts sapņots. :p Liels paldies koučam Djimam. Bij man salicis pareizos treniņos īstajos laikos! 🙂

You may also like

4 Comments

  1. Apsveicu ar personīgo! Un liekas, ka arī rakstīšanas skils tur līdzi skriešanas formai – ļoti viegli un plūstoši lasāms gabaliņš un saturs kā vienmēr interesants – tā turēt 😉

  2. Apsveicu ar personīgo. Cik klausījos daudzi Liepājā var lepoties ar personiskajiem rekordiem. Lai kā, ļoti interesanti lasīt un vērtīga bija ideja par dzeršanu trasē 😉 Paldies!

  3. Paldies! Par ūdeni jā, pašam tas bija patīkams pārsteigums, kā padzert vienu malku sevi neaplejot 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *