Pauze

Ko notiek.

Kopš pēdējā pusmaratona pagājis krietns laiciņš. Pēc veiksmīgā Lattelecom skrējiena šī gada maijā biju uzņēmis labu formu un gada turpinājums solījās būt cerību pilns. Ar draudzeni ieplānojām aizlaist uzskriet Ungārijā, kas tad arī būtu mana septītā valsts, kur būtu skrējis pusīti. Biju reģistrējies pusmaratonam Ungārijā pilsētā Keszthely, kas norisinājās 04.06.2017. Biju atradis caur Couchsurfingu cilvēku Budapeštā, kurš izmitinās visas ieplānotās dienas tur. Neliela piedzīvojuma pēc izdomājām arī aizbraukt tur ar autobusu. Plāns bija, bet kā jau tas gadās sarežģījumi uzrodas paši no sevis. Vispirms draudzene iedzīvojās skrējēju biedā “stresa lūzumā”, kas tomēr nedzija tik ātri kā plānots pēc ģipša noņemšanas. Otrā neveiksme, ka aptuveni 2 nedēļas pirms skrējiena pats guvu traumu, kas beigās izrādījās aizmugurējās krusteniskās saites plīsums celim. Tie, kas nezin, ko tas nozīmē, tad tas nozīmē operāciju un 6 mēnešu rehabilitāciju, lai varētu atkal pilnvērtīgi sportot. Ok, skriešanai būs nepieciešams mazāks laiks, bet tik un tā pus gads ir atlabšana. Galu galā uz Ungāriju aizbraucām tik un tā, lai gan sākotnēji tāda škrobīga sajūta. Protams neskrējām, bet pabaudījām Budapeštu, palikām pie tā paša couchsurfera, kuram pašam nedēļas nogalē bija jāorganizē un jāskrien viena ultra. Atkal nopriecājos par šo lielisko komūnu, jo stipri paveicās ar Gezu un viņa sievu, kuri mūs izmitināja, kaut paši bija puse laika aizņemti un uzticēja visu savu dzīvokli mums. Tā kā paši neskrējām, tad aizbraucām paskatīties to viņa skrieto ultru. Viņu pašu trasē neredzējām, jo viņš bija ātrāks nekā bija plānojis un vietā, kur viņu vajadzēja pārķert viņš jau bija prom, bet nu kāpjot kalnā pavadījām citus skrējējus. Kopumā super liels prieks, ka neatmetu domu par braucienu vispār. Ar prieku kādu dienu atgriezīšos tur, lai noskrietu tur savu pusmaratonu. Brauciens ar autobusu gan bija interesanta pieredze 12 h līdz Varšavai, tad vēl tik pat līdz Budapeštai un pēc tam vēl tāds pats ceļš atpakaļ. Izmantojām 3 autobusu kompānijas Lux express, Eco line un Polski Bus. Uzreiz varu teikt Lux Express piedāvā tomēr labāko servisu no šiem, tāpēc, ja jums ir jāizvēlas iesaku noteikti to garākiem braucieniem. Nākamreiz uz Ungāriju gan laikam lidošu :D. 

Kaut ko jau paskrēju.

Kādu pusotru mēnesi pēc traumas, kad celis bija nomierinājies, pampums nozudis un sāpes nejutu, atsāku nedaudz kustēties, lai kāja galīgi neatrofējas. Krusteniskā saite, tādai ikdienai īsti nemaz nav vajadzīga un monotonai paskriešanai gan jau arī. Vari paskriet bez sāpēm, bet saites neesamība tomēr bojā citas ceļa sastāvdaļas, kā, piemēram, menisku. Tāpēc ilgstoši sportojot bez krusteniskās var vēlāk vēl sliktāk sanākt. Vai nu nesporto vai operē. Zināju, ka operēšu, tad arī atļāvos paskriet tā neregulāri un pārsvarā tikai lēnos treniņus. Skrēju tonusam un sirdij, kā teikt. Nav grūti saņemties iziet paskriet savus 8 km pa 6:10 min/km, kā atpūta. 🙂 Jūlijā tā arī nočunčināju teju visus treniņus 3x nedēļā, tīri sirdsdarbībai. Draudzene pēc stresa lūzuma ģipša, lai atkal sajustu sacensību garšu, sāka ar Izskrien Rīga dažiem posmiem. Es pievienojos. Ir divas izvēles 5 vai 10 km. Pieteicos Lucavsalas piečukam 3. augustā. Neko īsti nezinot, kam esmu gatavs, neko neplānoju un tik mačiju. Mans polārs samēra 4,64 km ar vidējo tempu 3:57 min/km un vidējo pulsu 178 bpm (!). Tādu pulsu vispār skriešanā sev nebiju redzējis ne ātrajos treniņos, ne sacensībās līdz šim, a te vidēji katrs km tāds. Salīdzinājumam atgādināšu, ka Lattelecom pusmaratonu noskrēju tempā 3:53 min/km, ar vidējo pulsu 162 bpm (max 168). Pusotru mēnesi neskrienot un tad mēnesi lēnām kaulus kustinot forma ir nokritusi uz nulli. Žēl, bet neko darīt. Ja jūlija treniņos skrienot celī sāpes nejutu, tad uzskrienot jau ātrāk šajās sacensībās, tomēr brīžiem “ienīdējās”. Tas tāds labs vārds, kā raksturot – sāpes nav, bet kaut kas tur ir. Operācija bija plānota augusta beigās, līdz ar to bija vēl iespējas šur tur piedalīties. 12. augustā Skrien Latvija Kuldīgas posms. Tur man patīk skriet, draudzene arī skries, tad nu pieteicos. Šeit arī gribēju tos pašus 5 km skriet, lai nav jāmocās ar to desmitnieku. Neliela pārpratuma pēc dienu pirms starta tiku pieteikts desmitniekam nevis piecītim. Eh, bet pašam nebija jāmaksā par dalību, tad jau arī scēnu necēlu  – būs vien jāskrien. Nezinot uz ko esmu gatavs (patiesībā zināju, ka ne uz ko labu točna neesmu 😀 ), tad izvēlējos vienkārši paturēt tempu draudzenei, kura arī desmitnieku skrēja. Ja pirmos pāris km tempu turējām uz 4 min padsmit sek., tad otrā puse jau pie 4:30 min/km un vidēji sanāca pa 4:22 pulsā 175 bpm. Taisnības labad, ka te vairāk koncentrējos uz tempa turēšanu draudzenei, ne sev. Bišķi ātrāk varēju, bet kopumā nemaz tik viegli nebija. Pirmajā posmā Liepājā (martā), kad to pašu distanci pa 3:43 min/km skrēju daudz labāk jutos. Pēc Kuldīgas vēl palika pēdējais Izskrien Rīgu posms Pļavniekos. Tur palīdzēju draudzenei ieskriet trijniekā, bet šo posmu atceros, ka celis ilgāk īdēja skrienot. Kopumā pēc traumas 3 sacensībās tomēr piedalījos. Tad gan gūlos zem skalpeļa.

Pieredze ar ārstiem.

Priekšvārdā teikšu, ka ~9 gadus atpakaļ jau biju saplēsis tam pašam celim priekšējo krustenisko saiti, tad to saoperēju un tad pēc pusgada atkal saplēsu (gan dzirdēju, gan magnētiskā rezonanse to parādīja, gan ārsts toreiz apstiprināja). Otreiz operāciju vairs netaisīju, jo nauda/laiks un doks teica, ka kamēr muskuļi tur tikmēr tie kompensē saiti un cilvēki sporto, bet vecumdienās, gan sportot būšot grūtāk. Tā nu visus šos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka priekšējā krusteniskā ir plīsusi, bet aktīvais dzīves veids un kājas muskuļi tur slodzi un nekādu diskomfortu un ne mazāko sāpi tas nav radījis.

Mūsdienas. Kopumā biju pie 3 dažādiem traumatologiem. Iemesls tam, ka pie viena (ARSā) varēju ātri tikt klāt, lai saprastu, kas par lietu pirms došanās uz Ungāriju. Pie otra (Orto) devos, jo likās tur bišķi zinošāki ārsti, bet pie trešā jau devos, jo biju izdomājis, ka viņš taisīs man operāciju (Aiwa Clinic, Dr.Visams Rafaels). Mazs komentārs par katru vietu, kur biju pie traumatologa.

ARS.

ARSā biju pie traumatologa I.Ļū, kurš pēc magnētiskās apskates piekrīt plīsumam un ir gatavs arī operēt. Vizītes laikā stāstu savu stāstu par gadus atpakaļ saplēsto priekšējo krustenisko (tagad aizmugurējo saplēsu). Viņš man saka, ka aizmugurējās krusteniskās vispār neoperējot, bet priekšējā gan jāoperē, lai varētu sportot. Zināju, ka šāda veida operācijas arī valsts daļēji sedz, jo draugam nesen tika veikt tāda pati operācija un arī Nacionālā veselības dienestā par to pārliecinājos. Jautāju par to dakterim Ļū, bet viņš neko par to nezinot. Jocīgi. Skaidrs, tad šo izlaižu. Standartā cena svārstas 1400-1600 eur, ja ir iespēja uz pusi samazināt, kāpēc ne.

Orto.

Tur biju gājis arī ar citām kaitēm un atstāja profesionālu iespaidu. Gribēju tikt pie daktera A. Peredistija, bet tiku pie viņa praktikanta. Vizītes laikā stāstu savu stāstu par gadus atpakaļ saplēsto priekšējo krustenisko. Pēc magnētiskās  rezonanses apskates vēl pakonsultējies ar slimnīcas radiologiem saka, ka jā aizmugurējā saite plīsusi. Piedāvā atnākt pēc mēneša, kad celis pēc traumas nomierinājies un tad varam taisīt operāciju. Izrakstā saraksta cenrādi par abu saišu rekonstrukciju, kas kopā bija pāri pa 3 tūkstoši eur. Bet tur arī nav iespējams veikt valsts daļēji segto operāciju. Tikai pa pilnu summu. Jo valsts kompensēto operāciju var veikt vai nu attiecīgās slimnīcās vai pie attiecīgiem ārstiem līdz ar to automātiski sedzot pusi.

Aiwa Clinic.

Ķeros pie nākošā salmiņa. Draugs bija taisījis operāciju pie daktera V.Rafaela un viss esot bijis ok. Un pie viņa valsts pusi sedza. Tā kā viņš konsultē vairākās klīnikās, tad visātrāk varēja tikt klāt Aiwa Clinicā. Arī pie viņa vizītes laikā stāstu savu stāstu par gadus atpakaļ saplēsto priekšējo krustenisko un, ka tagad aizmugurējo esmu saplēsis. Pēc fiziskās pārbaudes viņš jau pēc ceļa kustības saka, ka aizdomas, ka tā priekšējā krusteniskā nav plīsusi (vai entos gadus atpakaļ tikai daļa ieplīsusi). Paskatās magnētiskās rezonanses diskā un jā skaidri redzams, ka priekšējā ir ok tikai aizmugurējā ir plīsusi. Interesanti, ka gan ARSā, gan ORTO ārsti pieņēma manis teikto kā absolūtu patiesību, nemaz neredzēja izmeklējumā (visi skatījās to pašu izmeklējumu), ka vecā saite ir vesela un bija gatavi operēt arī priekšējo (veco) saiti. Katrā ziņā Rafaels mani ļoti iepriecināja :), vecā saite ir vesela un jauno varam saoperēt, kur valsts pusi segs. Beidzot ir skaidrība un viss notiek. Sataisu visas analīzes un izmeklējumus un augusta beigās esmu sagriezts saremontēts un aizšūts.  Operācija + nakts slimnīcā izmaksāja 830 eur. Kā jau minēju standarta cena, bez valsts dalības būtu 1400-1600 eur. 

Secinājumi nav diez ko pozitīvi. Nācās iet pie 3 dažādiem ārstiem, lai beigās savilktu bildi kopā un iegūtu galējo, pareizo slēdzienu par savu traumu un kādas iespējas man ir to salabot un cik tas izmaksās. Gan jau ne vienmēr un ne visiem tā ir, bet diezgan neforši. Apdrošināšana ir tā lieta, kura jāizmanto (veselības, nelaimes gadījumu vai pat sporta). It sevišķi, ja esi fiziski diezgan aktīvs, tad pēc tam tikai priecāsies. Man paveicies, ka darba devējs ir nodrošinājis mani gan ar veselības, gan ar nelaimes gadījumu apdrošināšanu, savādāk nezinu cik miljonus vēl papildus būtu izgāzis savu sporta traumu rezultātā. 

Tālāk.

Sākt normāli staigāt bez kruķiem. Daudz randiņi ar fizioterapeitu, vingrošana un tā. Kaut kā galvā esmu izdomājis, ka varēšu pamazām sākt skriet kaut kur novembrī/decembrī, bet tad jau redzēs. Sacensības. Lattelecom pusmaratons jau noteikti, kur tad bez tā. Tur man patīk skriet. Ja viss sanāks, tad aprīlī aizbraukšu uz Spāniju noskriet pusīti Rock ‘n’ Roll Madrid Marathon & 1/2. Pašam jau tagad interesanti kā sanāks tur noskriet, sākot skriet teju no nulles pēc operācijas. Kā man ies ar rehabilitāciju gan jau ik pa brīdim ziņošu te pat.

Nu ko turpinām turēt pēdas pie zemes! 🙂

You may also like

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *