02th December 2018 CagliariRespira
Pirms
Septembrī ar draudzeni nolemjam, ka braucam. Kāpēc uz Sardīniju? Meklēju kādu skrējienu novembrī vai decembrī un Kaljāri bija piedāvājumā. Gribējās jau arī kādu siltāku laikapstākli satikt. Papildu bonuss trasei, ka tā solās būt līdzena, bez lieliem kalniem, kas nozīmē iespējami labu rezultātu, ja, protams, esi trenējies. Nākot rudenim, zināju, ka skriesies vairāk un labāk, tāpēc ar pamatotām un patīkamām cerībām gaidīju šo Kaljāri pusmaratonu. Ja ne personiskais, tad personiskā robežās noteikti bija jābūt, to jau parādīja Siguldas pusmaratons oktobra vidū, kur tikai minūti atpaliku no maijā izskrietā personiskā.
Te man uzreiz nāk prātā LTV1 radījuma “Aizliegtas paņēmiens” jautājums: “Bet kā ir patiesībā?”. 😀 Patiesībā atkal tiku nosviests atpakaļ realitātē. 10. oktobrī aizvadīju sezonas pēdējo futbola spēli un tur laikam kaut ko pēdai sastrādāju, lai gan precīzi, kad un kā tas izdevās, pat nemanīju un neatceros. Piektdien, dienu pirms Siguldas ejot izskriet pāris km, jau no pirmajiem soļiem jūtu, ka pēdas virspusē uz katru soli ieduras un nepāriet visu distanci. Kā jau sportists to neņemu vērā, jo klibot nekliboju, paskriet varu, tik cik mazs diskomforts. Kuram tad tā nav bijis, vai ne? Sestdien Siguldā pirms pusmaratona iesildos un jūtu, ka dūrieni nekur nav pazuduši. Izdomāju, ka, ja skrienot sāpes saāsināsies vēl vairāk, tad līdz galam neskriešu, bet, ja paliks, kā ir, tad gan ignorēšu tās. Noskrēju līdz galam, labi noskrēju. Nākošās 2 dienas bišķi jutu vairāk to pēdu, bet ikdienā baigi netraucēja, nekāda diskomforta, un trešajā dienā mēģinu paskriet. Nē, atkal tas pats – uz katru soli dur. Tā kā tas bija tikai 13.oktobris, tad līdz 2. decembrim vēl laika gana. Domāju 1-2 nedēļas atpūtināšu pēdu un viss būs ok. Ar mani tā tas nenotiek. 29. oktobrī uztaisu datortomogrāfiju un 6. novembrī traumatologs saka, ka ir mikro kaula atlūzums (ko par lūzumu īsti nedēvējot nemaz) un mikro saites bojājums. Ieteikums vēl pāris nedēļas slodzi nelikt, smēre un ultraskaņas procedūras. Sacīts darīts. Izlaižu arī Līvenhofas 18.novembra skrējienu, kur biju plānojis savu 10 km rezultātu uzstādīt, bet nu citu reizi. Izeju 5x ultraskaņas, bet, tā kā ikdienā tās sāpes tāpat nejutu un skrējis nebiju, īsti nevar pateikt, vai ir uzlabojumi. Uz skrejceliņa pamēģinu 3 km noskriet. Pirmajā km sāpes nejutu, bet tad jau ar katru nākošo metru tās atgriežas ne lielākā, ne mazākā mērā, bet ir. Bāc! Izeju atlikušās 5 ultraskaņas un ceru uz to labāko. Pēdējā dienā pirms izlidošanas nolemju aiziet pie cita traumatologa, kuram sajūtiski uzticos vairāk, jo viņš gadu atpakaļ man krustenisko operēja. Viņa verdikts – tas kauls pats sadzīšot, bet, ja tā mikro saite plīsusi pilnībā, tad pati nesadzīs un jādomā par griešanu. Jāuztaisa ultrasonogrāfija, lai nočekotu to saiti, ja nav pilnībā beigta, tad lai vēl 3-4 nedēļas pēdu atpūtina un neko nedara fizisku (skriet/lēkt). Tajā pašā dienā uztaisu usg un pēc apraksta spriežot tikai bojājums, iekaisums, bet nav teikts, ka pilnīgi kaput. Visam vajadzētu būt ok, bet pēc 3 dienām tas pusmaratons jāskrien takš, to, protams, ārstam neminēju, savādāk vēl no kabineta neizlaistu ārā. Galu galā nolemju skriet. p.s. Neatkārtojiet šo mājās! Gan jau nav pareizākais lēmums, bet viss jau ieplānots un plāns jāturpina – 50 pusmaratoni 50 valstīs. Vienreiz jau bija šāds atgadījums, kad pagājušajā gadā ieplānots brauciens uz Ungāriju un traumas dēļ neskrējām, tik aizbraucām tūristot. Otreiz ļoti tā negribējās.
Nokļūšana. Lidojumi saplānoti ar 1 pārsēšanos un ir izvēles starp diviem variantiem – A) izlidot sestdien no rīta, tad 5h lidostā un ielidot Kaljāri sestdien pusdesmitos vakarā vai variants B) izlidot piektdienas vēlā vakarā, tad nakti (7h) lidostā un ielidot Kaljārī sestdien no 10 no rīta. Izvēlamies variantu B, lai vismaz varam izgulēties pēdējā naktī pirms skriešanas. Lidojam ar Ryanair Rīga-Londona. Pirms pusnakts ierodamies Londonas Stanstedas lidostā. Caur drošības zonu vairs nevaram paspēt iziet un iekārtojamies vienā stūri blakus diennakts veikalam un skatāmies filmu pusaizmiguši. Līdz ko iemiegam un izstiepjamies, tā lidostas darbinieks klāt un krata pirkstu, ka nedrīkst gulēt uz zemes (sēdēt var).
Sagaidām un sēžamies easyJet reisā Londona – Kaljārī. Ierodamies Kaljāri sestdienas rītā, izmetam kādu loku, iekožam un gaidām laiku, kad varam iet iečekoties viesnīcā. Saņemam atslēgu un ejam uz savu istabu, kas atrodas citā mājā aiz stūra. Īsti nesaklausām, kurā stāva mums tā istaba ir, bet ejam, gan jau atradīsim. Ieejam kā tādā vecpilsētas mājā, kur katrā stāvā aiz durvīm slēpjas mazs gaitenis ar istabiņām. Neatrodam īsto numuru un, tā kā nav daudz durvju, mēģinām visas pēc kārtas, līdz mūsu atslēga derēs. O, ir īstā! Atslēdzam un ieejam, a tur vēl sveša cilvēka mantas uz gultas stāv, koferis, smird pēc cigarešu dūmiem, cilvēku nav, bet esam bišķi pārsteigti. Viņi ko sajauca? Kāds vēl nav izvācies? Bet smird pēc cigarešu dūmiem, ka nemaz negribētu tādā īsti palikt. 😀 Ejam pie administrācijas un viņa arī šokā. Otrreiz viņa nāk līdzi un ierāda īsto istabu, protams, bijām kļūdījušies ar sākotnējo gaiteni, bet tas nemaina faktu, ka ar vienu atslēgu varēja atslēgt 2 dažādas istabiņas. 😀 Ir īstā mūsu izvēlētā he he. Sestdienas galvenais mērķis – aiziet un izņemt numuru, paskatīties sacensību expo/starta un finiša zonu. Ar mazu apmaldīšanos, bet veiksmīgi to atrodam. Ejam un jautājam pēc nr., bet izrādās, ka mēs sarakstā neesot. Opā! Šeit maza atkāpe par Itālijas specifiku ārzemju skrējējiem. Lai reģistrētos sacensībām Itālijā, Tev jābūt Itālijas vieglatlētikas asociācijas izdotai licencei vai citas valsts vieglatlētikas federācijas/asociācijas izdotai licencei, kas atrodas zem IAAF (starptautiskā vieglatlētikas federācija). Ja Tev nav, tad otra opcija ir nopirkt “Run card”, kas maksā 15 eur un ir derīga vienu gadu visām sacensībām Itālijā un ir virtuāli pieejama. Papildu maksa ārzemniekiem. Neskatoties, ar kuru metodi piereģistrējies, vēl ir nepieciešama ārsta izziņa, ka esi vesels. Tiek prasītas konkrētas pārbaudes iziet – medical-sports check-up, cardiac stress test (with electrocardiogram), urine test, spirometry test. Francijā, kad skrēju, tad arī vajadzēja uzrādīt izziņu no ārsta, bet nebija konkretizētas pārbaudes, kuras it kā jāiziet. Ja Tev nav šī RunCard, tad pastāv iespēja, ka Tev netiks izsniegts nr. Domājām, ka varbūt nemaz tur nav tik stingri, ja neskrien pa godalgotajām vietām, atbraucām no citas valsts, par reģistrēšanos samaksājam, iedos nr. un ļaus skriet tāpat. Pieredze parādīja, ka visticamāk nemaz neļautu. Labi, ka nopirkām. Atgriežamies pie tā, ka neesam atrodami viņu sarakstā. Sieviete švakā angļu valodā saka, ka jāgaida pulkst. pieci, kad būšot kaut kāds galvenais Fidels, kas varēšot atrisināt problēmu. Mēs bijām tur ap trijiem tas nozīme, ka 2 h vēlāk jāatnāk. Izmetam loku un esam atpakaļ puspiecos un vienkārši gaidām un vērojam, kā citiem izsniedz numurus. Tā nr. izsniegšana notiek vienā telpā un telpas stūrī ir tāds norobežots kabūzis, kurā ik pa laikam kāds no organizatoriem ieiet un uzreiz rūpīgi durvis aizver. Tie, kas vēlas tur ieiet, sākumā kautrīgi pa spraugu palūr, it kā gaidot atļauju ieiet. Saprotam, ka tur kaut kāda ģēla notiek. Kad pie mums pienāk viena sieviete, kas dala numurus, un pasaka, ka mums arī vajag uz to kabūzi iet, tur jau izveidojusies rinda. Lai gan bijām pirmie! Gaidām! Pēc pieciem ik pa brīdim iznāk viens un skaidrojas ar mums priekšā stāvošiem. Brīžiem pat augstos toņos. Visiem rokā kaut kādi papīri (izziņas no ārstiem, utml.), aiz mums jau arī sastājās citi cilvēki. Tad nu stāvot rindā viens vietējais jautā, kas mums vajadzīgs utt. Izstāstām un viņš piesakās par tulku, ejot iekšā kabūzī, jo tur esot oficiālais sacensību tiesnesis un nevis vārdā Fidels, bet FIDAL (Itālijas vieglat.feder.) pārstāvis. :D. Ieejam, apsēžamies pie galda pretī tam tiesnesim tādā pustumsā. Atgādina kā filmās, kad ļaunie nopratina kaut kādu sagūstīto. 😀
Tā mūsu problēma, ko gaidot jau arī sapratām, ka pēc reģistrēšanās nebijām uz epastu viņiem nosūtījuši mūsu RunCard ID numurus un ārsta izziņu kopijas. Uz vietas epastā viņam pārsūtām ārsta izziņas, parādām telefonā katrs savu RunCardu un viss ok. Viņš mūs piereģistrē un iedod numurus, bet tulks saka, ka jāsamaksā vēl 5 eur. Labi, ka draudzene uzreiz prasa – a par ko jāmaksā? Šie tur itāliski kaut ko savā starpā nopurpināja un tulks saka, ka viss ok, varat iet. Neko nesamaksājām. 🙂 Kā mēs paši sapratām, tas būtu par to, ka it kā reģistrējamies tur uz vietas. Tikām pie saviem numuriem, krekliem un varējām beidzot doties prom, jo kopumā tur sanāca pavadīt teju vairākas stundas.
Skrējiens.
Starta diena. No rīta viesnīcas brokastīs apēdam viņiem tik ļoti populārās mini grauzdiņmaizes ar medu un banāniem.
Tad kā iesildīšanos vienkārši skrienam no viesnīcas uz sacensību centru. Vēl nedaudz paskraidām turpat gar starta zonu, jo tiešām plaša teritorija un daudz vietas tam cilvēku skaitam. Vēl tikai wc apmeklējums (tikai tur nebija elektrības 😀 ). Ņemot vērā, ka 1,5 mēnešus vispār nebiju skrējis, tad cerēju skriet pa 4:10-4:15 min/km. Lai nu kā, bet zem 1:30 h jau jāpaskrien. Pirmie km iet gar krastmalu, gar pašu tā var teikt vecpilsētu – pa galveno ielu. Arī skatītāji ik pa brīdim ir, bet nevarētu teikt, ka daudz atbalstītāju. Ik pa laikam blakus skrējēji sveicina kādu no skatītājiem, ko pazīst, tā veidojot kaut kādu konekšunu ar skatītājiem. Pirmie 3 km iet pat nedaudz zem 4:10 min/km, bet, tā kā tikai nedaudz, tad baigi nebremzēju sevi. Tad arī beidzot apdzenu 1:30h tempa turētājus. Ceturtajā km ir stāvākais kalns (ap 300 m), kurā jāuzskrien, un tur sajutos varens, lai gan arī man, protams, temps nokrītas, bet eju visiem garām kā stāvošiem, pat īpaši nepiepūloties (paldies, Stirnu buks!). Kalna galā tieši dalījās 10 km un 21 km trases, un interesanti, ka uz to norādīja 2 cilvēki ar kartonu rokās, kur ar flomīti uzrakstīts: 10 km – tur, bet 21 km – tur. Atgādināja stopētājiem raksturīgu norādi. 😀 Īsi pēc tam apdzenu 2 skrējējus un dzirdu bla bla itāliski un Lettonie. 🙂 Čaļi ieraudzīja Latvijas uzrakstu man uz krekla un kaut ko pārsprieda. Uzmetu thumbs up un turpinām. 5.km – 9. km jūtos pietiekami sprauns un laiks turas ap 4:08 min/km, bet tad arī parādās signāli, ka benzīns iet uz beigām, bet līdz staķikam vēl 12 km. Dzēriena punktos visos padzeros un šeit ūdens tika dots mini pudelītēs, kas tik ļoti atvieglo padzeršanos skrienot. Trasē esam aizskrējuši taisnā virzienā pāris km, atskrējuši pa to pašu ielu atpakaļ un, sākot ar 10.km, trase ved ārā no pilsētas, tad arī parādās skaistāki skati. Tad vēl spēju pacelt galvu un nedaudz pabaudīt kalnu grēdu, gar kuru skrienam ārā no centra. Bija skaisti, protams. 13. un 14. km ved gar pludmali, ar ko Sardīnija ir slavena (ar savām skaistajām pludmalēm). Liela, gara, plaša, kur sauli var ķert tik, cik uzziet. Trasē paliek grūtāk. No 10.-14.km laiks identisks – 4:12 min/km, kas par 4-5 sek. lēnāk kā pirmie deviņi km. Pie sevis nodomāju – ja noturēšu, būs ļoti ok.
Šeti varu atgādināt par savu traumēto pēdu – ja līdz 10.-11.km to pastāvīgi jutu, kā uz katru soli nedaudz ieduras, tad trases otrajā puse vai nu pieradu vai arī adrenalīns/nogurums 😀 neļāva to sajust un likās, ka vairāk nesāp. Lai gan pēda tāpat nebija liels faktors tam, cik ātri varu vai nevaru paskriet. Nogriežamies no pludmales uz grantķeni/zemes ceļu (!), 15. un 16. km iet gar/cauri sava veida mākslīgām ūdenskrātuvēm, tādi kā kvadrātaini dīķi ar kanāliem apkārt. Kam tie domāti, nezinu, bet pa kanāliem braukāja smaiļotāji. Tur iepūta arī labs pretvējš, kas vēl mani palēlina – 4:15 un 4:17 min/km.
Jau ar kādu 3.-4. km mans Polārs trasi mērīja īsāku, kā vajadzētu. Tobiš km nopīkst nevis pie km atzīmes, bet kādus metrus aiz. Līdz 16. km jau bija kādi 150-200 m mīnusā. Tad organizatori bija izstrādājuši jokus, jo 16. km atzīmes vietā bija uzlikta 17. km atzīme. Paskrienot garām, kad jau diezgan grūti, tad viņi vēl Tev uzliek šādu atjautības uzdevumu – hmmm, cik tad vēl atlicis skriet? Un ja līdz šīm pulkstenis mērīja īsāku trasi, tad, tagad nopīkstot, pēkšņi sanāk 800-850 m pa virsu jau? Kādu brīdi biju nesaprašanā, bet tik un tā jāskrien tik ilgi, līdz sasniedz finišu, un vēl pāris km ir noteikti. 🙂 Ar 18. km jau bija īstā km atzīme (bija sajaukuši vietām 16. ar 17. km). 17. km – 4:11 min, 18. km – 4:13 min, bet tad gan bija viss. Nākošie divi km veda gar kanālu, kur neviena skatītāja, saule aizvējā arī spožāka, tālumā priekšā viens skrējējs, aiz muguras tuvumā arī īsti nav, tāda vientuļa sajūta, līdz ar to divtik grūti km. 😀 19. km – 4:24 min, 20. km – 4:21 min. Un pēdējā km cerēju, ka aiz katra mini līkuma būs finišs un tiešām nāca grūti, jo jau dzirdēju tālumā, ka 1:30 h tempa turētāji nav nemaz tik tālu un tos nedrīkstēju palaist garām – 4:15 min. Finišā 1:27:31. Aiz manis diezgan drīz finišē 1:30 h tempa turētāji un tas nozīmē, ka drīz vajadzētu būt arī draudzenei. Tā arī ir un viņai tiek čukstēts, ka atskrējusi ceturtajā vietā! Wow, supermalacis! Nezinot, cik cilvēkus apbalvos, tas liek gaidīt apbalvošanu.
Pēc skrējiena jūtu, ka musīši jau sāk sāpēt visās maliņās. Ar medaļām kaklā pa taisno metamies iekšā piedāvātajos labumos. Telpa ar cepumiem, maizi, keksiņiem, daudz apelsīniem, āboliem, bumbieriem un, protams, ūdeni. Par atsevišķu samaksu pieejama glāze alus, tomēr neuzskatījām par vajadzīgu speciāli maksāt. Atceros, ka, skrienot Luksemburgā, pēc finiša zonā alus un kola gan bija neierobežotā daudzumā brīvi pieejami. Interesanti, ka Kaljāri diezgan nopietni pieiet atkritumu šķirošanai, arī sacensību centrā visur vairākas miskastes plastmasai utt. Finiša zonā atsevišķa miskaste bija ūdens pudeļu korķīšiem. Izlasījām, ka masāža arī būs pieejama, tad nu atrodam, pastāvam pusstundu rindā un tiekam pie kārotā. Lai gan salīdzinoši ilgi masēja un pieķērās visām kāju muskuļu grupām, bet tomēr tāda švaka, kā teikt, bez asumiņa. 🙁 Skrējiens ķermenim bijis pamatīgs šoks, jo stīvums un muskuļu sāpes neatlaida. Tā ļoti sen nav bijis! Tagad es saprotu, kā jūtas tie nesportiskie cilvēki pēc skrējiena, kas mēnesi pirms izdomā skriet Lattelecomā uzreiz pusmaratonu vai maratonu. Izņēmuši somu no mantu glabātuves, kas teju pēdējā bija palikusi, gaidām apbalvošanu. Viss, protams, notiek itāliski, kādā brīdī sauc 3 cilvēkus, kādā brīdī visus 10 sauc uz skatuves, tad īsti nav saprotams, ko un kā apbalvo, bet laikam jau arī tur kaut kādās vecuma grupās. Kad izsauc 10 ātrākās pusmaratonistes, tad draudzenes vārds starp tām nav. Hmmm.. vēlāk gan viņu izsauc uz augstākā pakāpiena. Ātri saprotam, ka tie, kas skrien ar RunCard reģistrāciju, netiek pie galvenajām balvām (TOP 10 apbalvo ar naudas balvām) un RunCardistus apbalvo atsevišķi un tur Ginta ierindojas pirmajā vietā (lai gan atskrēja 4.vietā) ar laiku 1:29:53 un tiek pie slavas mirkļa un “labumu” kastes (vinčiks, gaļa, desa, makaroni, saldumi utt). Lēnā garā dodamies atpakaļ uz viesnīcu un izmest kādu loku pa pilsētas šopinga ielām, kur vakarā dzīvība kūsā.
Finišā.
Oficiālais laiks 1:27:40
Pirmdiena (03.12.2018)
No rītā pēc brokastīm izčekojamies no viesnīcas un aizlaižam uz vienu blakus pilsētiņu – Pulu – uzmest aci vienām drupām, kurās iekšā tomēr netikām un atteicāmies no ekskursijas pa apkārtni. Pa ceļam uz Pulu blakus ūdeņos ieraugam Sardīnijas slavenos un latvietim tik neierastos flamingo. Tie lielā daudzumā barojas plašajos dīķveidīgajos ezeros. Bildes gan nav ne vienas. 🙁 Drupas atrodas krastmalā uz tādas kā salas/klints un, tā kā iekšā netikām, tad atveldzējām kājas turpat jūras dzestrajā ūdenī un jau bija laiks doties atpakaļ un virzīties uz lidostas pusi. Lidosta ir ļoti tuvu Kaljāri pilsētas centram un visērtāk aizbraukt ar vilcienu (1 pietura). Atpakaļ lidojam caur Frankfurti un atkal nakts lidostā. Labi, ka reiss Kaljāri-Frankfurte aizkavējās par kādu pusotru stundu (mazāka gaidīšana Frankfurtē), un Frankfurtē esam pirms pusnakts. Apēdam vienu nakts burgeri un turpat uz soliņiem, sekojot citu piemēram, noguļam pāris stundas. Otrdienā, pēc desmitiem no rīta, esam mājās, muskuļi sāp ne par gramu mazāk, bet kārtējā valsts pievarēta! 🙂 Paldies Gintai par kompāniju un atbalstu.
Pēdējais, ko vēlos piebilst par šo braucienu vai konkrēti par itāliešiem, ir tas, cik viņi bija laipni un izpalīdzīgi pret mums (acīmredzamiem ārzemniekiem). Šajās pāris dienās 3 dažādās situācijās viņi to pierādīja. Pirmajā dienā, ieejot pilsētas galvenajā pastā un gribot nosūtīt pastkarti uz Latvija, stāvam un gaidām savu kārtu. Daudz lodziņu, daudz cilvēku, bet mūsu lodziņš diezgan gausi kustās uz priekšu. Tad viena itāliete, stāvot mums blakus un redzot, ka mēs tikai ar savu pastkarti, lauztā angļu valodā piedāvā nākt ar viņu un pirms viņas samaksāt un nosūtīt, jo viņas nr. bija nākamais rindā. Tā arī izdarām. Patīkami un jauki x1. Otro reizi tas bija sacensību centrā, kur viens piedāvājās tulkot, kad mums vajadzēja tikties ar sacensību tiesnesi un atrisināt mūsu reģistrēšanās jautājumu. Patīkami un jauki x2. Trešā reizi jau bija, braucot prom, dzelzceļa stacijā. Nopērkot biļeti, saprotam, ka tā vēl ir jāvalidē tādā kā kompostrierī. Mēģinot to izdarīt, mums nekādīgi nesanāk. Viens vietējais pienāk un saka, ka aparāts salūzis un lielākā daļa esot salūzuši, bet viņš mums palīdz atrast gan veselo kompostrieri, gan īsto vilcienu. Patīkami un jauki x3. 🙂
Secinājumi/Ieteikumi:
- No Kaljāri lidostas līdz pilsētas centram ir viena vilciena pietura. Ērti.
- Personiskie rekordi Kaljāri pusmaratona trasē ir ļoti iespējami. Pateicīga trase.
- Itāļu (vai sardīniešu?) laipnums un izpalīdzība laužas ārā pa visām varītēm.
- Itālijā bez RunCard, visticamāk, nemaz netiksi pie numura/skriešanas.
Izmaksas:
- Dalība pusmaratonā – 25 eur, RunCard – 15 eur. Kopā – 40 eur
- Lidojums Rīga-Londona (24 eur), Londona-Kaljāri (42 eur), Kaljāri-Frankfurte (28 eur), Frankfurte-Rīga (24 eur). Kopā – 118 eur
- Sabiedriskais. Vilciens lidosta-centrs 2 x 1.30 eur. Autobuss Kaljāri-Pula 2.10 + 3.10 eur. Kopā 7.80 eur
- Paša tēriņi ~100 eur
- Dzīvošana (viesnīca 2 naktis) – 89 eur
Kopā: ~ 354 eur
Kura būs nākošā valsts? Protams, ka vēl nezinu, bet turam pēdas piezemes! 🙂