Līvenhofas skrējiens – šī gada beidzamās sacīkstes.
2016. gads tuvojas beigām un, visticamāk, šī gada pēdējās sacensības jau ir aiz muguras. Tās bija mums visiem tik zīmīgā datumā – mūsu mīļās valsts dzimšanas dienā 18. Novembrī. Pilsētu Līvāni ir dzirdējuši visi, bet vai visi zin, ka tur jau 25 gadus pēc kārtas notiek skriešanas sacensības par godu valsts dzimšanas dienai? Es līdz tam nezināju. Fascinējošais nosaukums “Skrējiens pa ubaglīci” manī vēljoprojām smaidu raisa. Šogad tikai tas tika mainīts uz pilsētai patriotiskāku nosaukumu “Līvenhofas (Līvānu) skrējiens pa pilsētas ielām”. 4 km tautas skrējiens un 8 km elites skrējiens. Pieteicos elitei un bāc šie arī ļāva skriet 😀 . Ne Līvāniešiem simboliska dalības maksa – 3 eur. Tā kā 8 km tā īsti sacensību režīmā nebiju skrējis, tad gaidīju ar nepacietību, cik tad ātri noskriesies un kādu tempu spēšu turēt, jo kā jau mums visiem zināms – rezultāts ir svarīgs! Īsi pirms vilciena pamešanas saprotu, ka savu pulksteni esmu aizmirsis mājās. Tāds errors! Tik muļķīgi no manas puses. Nākas norīt to krupi un būs jābauda skrējiens tāpat. Mazliet glāba, ka pirmo reizi viņiem šogad bija arī noorganizēti elektroniskie laika uzņemšanas čipi. Huuu! 🙂 Vismaz finiša laiks būs. Tāda vējaina diena, bet bez sniegiem, lietiem un šļurām. Pirms starta uz pirmajām rindām tiek izsaukti pa vienam paši lielāki elites skrējēji ieskaitot Latvijas čempionus un čempiones pusmaratonos un maratonos un kā arī citi skriešanas aprindās zināmi un jaudīgi skrējēji un skrējējas. Tā diezgan jauki.
Starts. 4 km un 8 km dodas trasē reizē, tikai mums sanāk 2 apļi. Pagaidām par pirmajām vietām vēl nav meistarības cīnīties, tad atliek vismaz mēģināt tās labākās daiļā dzimuma pārstāves atstāt aiz sevis 😀 . Pie tā plāna arī šoreiz centos pieturēties. Otrais plāna punkts bija izskriet visus km zem 4 min/km (bez pulksteņa, tīri uz sajūtām). Trešais plāna punkts, ņemot vērā spēcīgo sastāvu, ieskriet desmitniekā. Trase diezgan viegli forša, pirmais km nelielā kāpumā, bet pēc tam jau līdzenais. Ne pārāk daudz pagriezienu un atpakaļ ceļš tā teikt divas taisnes arī nelielu kritumu (sākumā jau uz augšu tak sanāca). Pēc pirmā otrā km mazliet kājas piesitas pilnas, bet likās, ka temps nekritās. Pirmā apļa beigās sāku skaitīt cik ta skrējēji sāk skriet pretī, lai saprastu par desmitnieku kādas tad šances, jo astē neviens īsti tā nesēdēja. Es tik ik palaikam kādu apdzinu. Saskaitu desmit un vēl daži (tāpat kā zolē pēc 4 stiķa spriedze palielinās un punkti skaits sāk jukt 😀 ). Ir varianti. 5 km vistrakākais, jo atkal sanāk tas lēzenais kāpums un pēc tā sāku just pakausī vienu velobraucēju. Tas nozīmē, ka sieviešu līdere kaut kur te pat ir. Cenšos neskatīties atpakaļ, lai neizrādītu vājības pazīmes 😀 . Pirms pēdējā km jau sāku rēķināt, kad sākt finiša spurtu, ja viņa mani panāks, bet izrādījās nebija vajadzības. Atkal skrējiens uz leju, kas deva jaudu nedaudz kāpināt tempu un G. Ģērmane klāt tomēr netika. Sveiciens viņai ar uzvaru savā kategorijā. Pa ceļam sanāca vēl dažus apdzīt un galu galā paliku itkā 11. vietā, bet savā vecuma grupā biju 8. vietā ar laiku 29:46 un vidēji 3:43 min/km. Tātad desmitniekā biju, zem 4 min/km izskrēju un top daiļo dzimumu noskrēju. Par to pēdējo jau laikam nav ko īsti lepoties, bet nu tāds nu man tas līmenis ir. Pēc finiša tieku pie siltas tējas un leģendārās griķu putras, novērojam sailgušos apbalvošanu, jo mana kompānija plūca uzvaras laurus. Svētku skrējiens noslēdzies.
Kā nokļuvu tur? Uzaicināja viena, uzņēma trīs (nē, meloju tur bija četras) burvīgi daiļas dāmas. Parādīja gan Ubaglīci dienā un naktī, gan uz pirti aizveda, gan ar pankūkām cienāja. Tik daudz smieklu, stresa (zinātāji zinās), nezaudētu cīņu uz spēļu galdiem (absolūtais čempions visās distancēs :p ) varētu būt pēc katriem sačiem. Paldies un garšo pēc vēl! 🙂 Ja kādreiz jums sanāks, tad droši dodaties uz Līvāniem piedalīties 18. Novembra skrējienā. Tur cilvēki mīl skriet, lai tur vai kas.
Par skriešanu.
Šogad sava plāna ietvaros izskrēju pusmaratonus Francijā, Luksemburgā un Igaunijā. Pieplusojot pagājušā gada Latvijas un Lietuvas kopā sanāk piecas valstis. Izvēle vēl ne tik liela, bet no visiem vislabāko iespaidu atstāja Luksemburgas nakts maratons. Visa tā organizētība, pārdomātība un pati skriešana (ja neskaita kalnus) bija nedaudz soli priekšā pārējiem. Arī ceļojums turp. Pat nesen saņēmu no viņiem vēstuli, kurā bija mans oficiālais Luksemburgas diploms/sertifikāts (ar laiku, vietu utt.), kā arī biezu žurnālu ar atskatu par šī gada sacensībām un protams uzaicinājumu uz nākoša gada maratonu. Kā man tur gāja, sīkāk šeit.
Dažās bildēs izskrietie.
Reāli padomāju par atlikušo skaitu un pat nedaudz sabijos. Kopā būs 51 valsts! Atlikušas vēl 46.
Albānija, Andora, Anglija, Austrija, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija un Hercogovīna, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Gruzija, Horvātija, Igaunija, Īrija, Islande, Itālija, Kazahstāna, Kipra, Krievija, Latvija, Lietuva, Lihtenšteina, Luksemburga, Maķedonija, Malta, Melnkalne, Moldova, Monako, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Sanmarīno, Serbija, Skotija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Šveice, Turcija, Ukraina, Ungārija, Vācija, Vatikāns, Velsa, Ziemeļīrija, Zviedrija.
Varbūt esmu kādu palaidis garām?
Rēķinot, ka vidēji gadā plānoju 3-4 valstis izskriet, tad atlikušās valstis izskriešu 11.5 gados (4 valstis gadā) vai 15,3 gados (3 valstis gadā). Man būs jau ap četrdesmit vai vairāk. Tā jau saka, ka ātri nekas nenotiek. Tikai ar pacietīgu darbu. Jāmēģina jau ir – soli pa solim. Prātoju. Cik tad ilgi taisos skriet tos pusmaratonus pa ~1:27-1:28 h? Gribās pēc progresa visu laiku, atskriet distanci tāpat – nav interesanti. Jau tagad pieķeru pie domas, ka gribās labāku rezultātu vairāk un vairāk un brīvajās dienās jau kā obligāti jāizskrien. Nav jau tā, ka pēcsajūta nepatiktu. Ļoti patīk. Skaidri apzinos, ka attiecīgi būtu vairāk, precīzāk būtu teikt – konkrētāk un regulārāk jātrenējas ne tikai jāskrien. Tagad jau tikai tik cik paskrienu dažādas distances bez kāda lielāka plāna. Un ko darīt ar mīlu jau no desmit gadiem, futbolu? Lai arī kāds tas amatiera līmenis, laiku tas paņem. Labākā spēle pasaulē! Varbūt pienāks diena, kad pāreju uz skriešanu kā primāro sporta veidu, jo kaut kāds pamats ir, uzlabot minūtes gribās. Atliek tikai to slīpēt un būvēt tālāk. Kādreiz medaļu gribas saņemt arī par izcīnīto vietu ne tikai par dalību kaut vai te pat Latvijas līmenī. Spītīgs
pēc dabas. Medaļas otra puse ir tā, ka gribas pārbaudīt cik augsta ir tā latiņa paša spēkiem, bez trenera un bez profesionālāka piesitiena, bez ūber režīma. Kā teikt pārbaudīt brīvo brīžu skriešanas latiņu sacensībās. Varbūt jau sasniegta?
Nākošā pietura.
Tā kā nesen satiku cilvēku, kurš bija pirmais, kas sejā pateica, ka jau nevar sagaidīt nākošo manu izbraucienu un rakstu, tad nu varu pateikt, ka Februāra sākumā būs. Čau Māri! (šis raksts īsti neskaitās 😀 ) Mans sestais plāna punkts tiks īstenots Portugālē – Madeirā 29.01.2017. Gribējās tādu neierastāku skrējienu un vietu un kaut kā uzdūros Madeirai. Funčalas Maratons 2017. Vietas zinātāji šausmina, ka skriešana pa kalniem teju neizbēgama. Es, kā jau optimists, ceru uz kaut kādu brīnumu un, ka trasi priekš manis arī būs normālu saplānojuši 😀 . Ā un protams gan C. Ronaldo muzejs, gan arī vietējais vīns noteikti ir dienas kārtībā.
Turam #pedaspiezemes un turpinām skriet!