Es esmu Stirnubuks!

22th October 2016 Stirnu Buks

Es esmu Stirnubuks un par to nekaunos, varu tikai lepoties!

Pirms.

Šis bija Stirnubuka šīs sezonas pēdējais posms un kā reizi arī vienīgais posms (pēc Kuldīgas posma) uz kuru fiziski varēju tikt. Vēlme piedalīties bija un tas nozīmē, ka tas nekur neizspruks. Reģistrēšanos, kā jau parasti atstāju uz pēdējo brīdi un labi, ka tā darīju. Radio SWH un Stirnubuka facebook konkursā, kur atlika tikai padalīties ar facebook postu, lai piedalītos konkursā par dalību šajā posmā 2 personām. Es laimēju! Vot saņemiet neticīgie facebook share konkursu heiteri :D. Atlika atrast, kam uzdāvināt otru dalību un veidu kā nokļūt turp un atpakaļ uz Valmieru. Arī tas tika izdarīts facebook, kā jau parasti izlīdz šajos jautājumos. Madarai tika dalība, draugs Māris ar draudzeni aizveda turp, Madara atdarīja labu un paķēra atpakaļ.

Skrējiens.

Vai es jau minēju par laika apstākļiem? Rupji rēķinot +2 grādi un gudrtelefons rādīja 23 m/s austrumnieks. Jipiii!! Lai gan, ko tad Tu no vēla oktobra gribi sagaidīt? Labi, ka nelija. Izņēmuši dalības nr., izskrējuši cauri WC dodamies uz mašīnu vēl pasildīties. A te joki uzrodās! Saprotu, ka savu dalības nr. aploksni esmu atstājis vienā no Toi Toi būdiņām. 😀 Viss veiksmīgi, aizskrēju atpakaļ uz nozieguma vietu un tur viņa arī bija. Labi, ka kāds tos visus papīrus neizmantoja…nu jūs jau ziniet kam! 🙂

Startā visi cieši saspiedušies šaurā gājēju tilta ietvarā. Sākumā neliela burzma, bet veiksmīgi pirmais 1,5 km noskriets un tad atdalāmies no lūšiem (skrēja 28 km) un trase paliek brīvāka. Mana taktika bija taisnos un līdzenos gabalus skriet savā sacensību tempā ap 4:07, bet līkumainos un kalnainos jau pēc sajūtām. Kad temps kritās un viena meiča mani panāca sapratu, ka bišķi jāpiespiežas un jātur līdzi. Tā nu mēs tur vairāki skrējēji ik pa laikam viens otru panācām un padzinām. Īstenībā nereti ir tā, ka skrienot tajā sajūta, ka “liekas tagad ātrāk diez vai varētu, vēl daudz jāskrien” īstenība atliek mazliet pielikt to soli noķert ritmu un uz ritma rēķina mierīgi vari turēt arī ātrāku tempu. Tā nu vairāk kā pusi distanci turēju līdzi meičai (bija labs, mans temps) līdz viņai kaut kas atgadījās – nokrita vai atsējās kurpe (neredzēju, tobrīd biju priekšā) un viņa pazuda no skata. Beigās tik un tā viņa bija sieviešu grupas uzvarētāja un kā izrādījās tā bija mūsu olimpiete – Agnese Pastare (20 km soļošana)! Trase. Takas, līkumi, zemes ceļi, Gaujas krasts, pauguri un paugurienes, lielāki kāpumi un kritumi, zari sejā, nolūzuši koki ceļā. Posms gar Gauju – maza taciņa gar pašu kraujas malu, viens neveikls solis un Tu esi lejā. Patīkams adrenalīns. Vairākas reizes nodomāju, kā organizatori izdomā šo trasi, brīžiem likās vienkārši viņu izbrista taka cauri pļavai. 😀 Skrienot atsaucās atmiņā pamatskolas krosi, kur bija jāskrien līdzīgos apstākļos. Tiem, kas skrien stirnubuka un lūša distances katrā posmā ir sprinta etaps. Noteikta distance trases vidū, beigās vai sākumā, kuru Tu veicot ātrāk par pārējiem iegūsti papildus punktus kopvērtējumā (varbūt arī kādu balvu?). Iegūsti titulu Kalnu karalis, jo parasti šis posms ir uzskrējiens lielākajā kalnā, kas ir distancē. Tā kā šis posms bija salīdzinoši trases sākumā, tad nu mēģināju. Kā sanāca nezinu, ā nē zinu – esmu 19. ātrākais Kalnu karalis šajā posmā he he. Tikai pēc tā kalna pievarēšanas gan vajadzēja pāris km, lai atgūtos. 😀 Tas tomēr nebija lielākais kalns! Skrienot pa mežu, seko trases norādēm un te pēkšņi izskrien no meža un priekšā tāds milzenis (saprotiet, man jau bišķi jāpārspīlē, lai uzburtu ainu)! Tas bija kāds padsmitais km un paspēju tikai noteikt “Nopietni?” un jau tuntulēju augšā viņā. Pats kalna gals, bija vienīgā vieta, kur padevos un pēdējos 10 m bridu augšā, ne skrēju. Ticis augšā ar mēli pār pleciem pagriezies pa 180 grādiem un krīti (tobiš skrieni) lejā. Nav tik viegli, kā izklausās, tāpēc beidz vīpsnāt! :D. Uz trases beigām trase palika nedaudz taisnāka un nemežaināka. Tieši priekš manis. Atkal varēju uzņemt savu tempu. Interesanti. Ap 19 km vienam skrējējam, kurš bija mani panācis jautāju: “Cik kopā, 22 km?” (pats jau gaidīju finišu). Viņš atbild: “jā, bet man jau pāri 40 gadiem esmu 40+ grupā!” Nesapratu, kāpēc viņš to pieminēja. Varbūt gribēja, lai aplaudēju? Es mazliet pasmējos pie sevis un turpināju skriet :D. Kopumā fiziski jutos diezgan labi, spēks kājas bija, sapratu, ka īsi un stāvi kalni man pat patīk labāk, kā gari un lēzeni. Psiholoģiski arī ir vieglāk skriet, jo nav sava ierastā asfalta skrējiena uzlikta ātruma latiņa. Tagad noskrienot km piem. 4:40 saproti, ka ne jau Tu lēnāk skrien, bet gan kalns vai neceļš neļauj ātrāk to darīt.

Finišā sanāca būt 22.vietā. Nav slikti! ~22 km noskrieti 1:42:25. Ja interesē pa km un pulss, tad šeit.

Secinājumi.

Cik sapratu, ka medaļas iezeltīšana šajā posmā bija jaunums, bet, atzīšos, man nepatika. Iezeltīt jau tā skaistās medaļas likās par daudz, glamūrs, kas, manuprāt, nepiestāv šim pasākumam. Tās jau tikai manas domas. Sanāca uzskriet Stirnubuka karstākajā un vēsākajā posmā. Lai gan tik un tā sevi vairāk pozicionēju kā asfalta skrējēju un turpmāk arī pārsvarā meklēšu pusmaratonus ielās, bet jāsaka, ka organizētāji ir izveidojuši kaut ko lielisku. Tas pat nav tikai skriešanas seriāls mežos, bet tas jau ir brends, kas ir tautās zināms un atpazīstams. Ar ko cilvēkiem tikai pozitīvas lietas asociējas un līdz ar to viņi to, labprāt, ar sevi grib asociēt. Un tas jau ir zīmola mērķis! Daudz stirnubuku krekliņi (tos saņem, kas nopērk sezonas abonomentu uzreiz), iespēja nopirkt stirnubuku cepures, medaļu turētāju, daudz dalībnieku pat sliktos laikapstākļos, liela dzīvība sociālajos portālos par un ap Stirnubuku. To viņi ir paveikuši ar savu aizrautību, mīlestību pret skriešanu, Latvijas pilsētām un meža takām. Tas, kas mani patīkami pārsteidz kā viņi komunicē ar visiem mums, viņu sekotājiem. Sākot ar jauko mājaslapu, interesantu informāciju par katru vietu, kur notiek posms par tās vietas vēsturi un interesantiem faktiem, par pilsētas skaistākajām apskates vietām vai aktivitātes iespējām un beidzot ar nice to have joku postiem facebook, kā piemēram šis par zaķiem, kas bēg no RS kontroles. 🙂 Arī taku dienā radītā atmosfēra ir jauka un draudzīga, tāda sajūta, ka vienmēr par visu ir padomāts. Katrs ar ko ir sanācis parunāt par stirnubuku ir tikai labākajās domās. Tas ir zīmols, kur cilvēki grib būt daļa no tā.

Paldies organizētājiem par viņu ieguldīto darbu un enerģiju. Varbūt daļa balss pieder drauga dāvātajam paštaisītajam ābolu vīnam, kurš tiek tukšots rakstot šīs rindas, bet ei, kurš gan tiesā par to?!

Es esmu stirnubuks un tiekamies mežā jau kādu citu reizi. Iesaku visiem pamēģināt!

You may also like

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *