22th April 2018 EDP Rock’n’roll Madrid
Pirms.
Pagājušajā rudenī, kad rehabilitējos no savas operācijas, sāku štukot, kur tad 2018.gada sākumā aizlaist uzskriet. Tā diez gan ātri dzima doma aizbraukt apciemot Alvaro, kuru reiz biju uzņēmis ciemos couchsurfinga ietvaros un kuru paķēru līdzi savā pirmajā Stirnu bukā tālajā 2016. gadā. Kā mums toreiz gāja – klikšķini šeit. Alvaro dzīvo Madridē tobiš Spānijā – derēs! Skrējiens tur paredzēts aprīļa beigās – rēķinu, ka līdz tam jau būšu uz pekām, un, ja nebūšu pavisam labā formā, tad pietiekami, lai kaut cik normāli noskrietu pusmaratonu. Tā nu laicīgi 29/09/17 piereģistrējos EDP Rock’n’roll Madrid pusmaratonam, kas kopā ar skrējiena rezultātu iegravēšanu uz medaļas izmaksāja 29 eur. Decembrī vēl visu nofinalizēju un iepirku lidojuma biļetes. Tiešos reisus uz Madridi piedāvā tikai Air Baltic, un mēs jau visi zinām, kā viņiem ar cenām iet, tāpēc ķeros pie pārbaudītām vērtībām un lidojuma no Viļņas. Jāteic uzreiz, ka uz to brīdi, kad pirku biļetes, nebija zināms fakts, ka mēnesi pirms šī brauciena uz Madridi būšu Spānijā 2 nedēļu garā nometnē (kur it kā varētu noskriet to Spānijas pusmaratonu), bet neko nenožēloju, jo abi braucieni bija riktīgi labie!
Laicīgi nopērku Lux express autobusa biļeti līdz Viļņai un tad ar Ryanair uz Madridi. Lidojums paredzēts piektdienas vakarā no Viļņas, līdz ar to pa dienu var bez stresa mierīgi ar busu aizbraukt līdz Viļņai. Lux express busi, kā jau parasti, ērti un komfortabli. Vienā brīdi sāku dzirdēt latviešu sarunas aiz manis. Izrādās, ka vēl divi skrējēji brauc to pašu ceļu ar mērķi skriet Madridē, tikai atšķirībā no manis – maratonus. Pirms tam Noskrien.lv bija 3 cilvēki atzīmējušies, ka brauks uz Madridi skriet, un izrādījās beigās, ka visi 3 (ieskaitot mani) ir tajā pašā autobusā un sēž viens aiz otra. 😀 Autobusā uzrodas vēl daži latvieši, kas sēž tur pat netālu, un tad jau diskusijas raisās. Viļņā visi kopīgi tiekam līdz lidostai, kur laika pietiek, lai kāds izmalkotu i pirmo alu, i atkorķētu upenīti. 🙂 Apmaināmies ar kontaktiem, ja nu Madridē sadomājam saskrieties.
Lidmašīna, protams, aizkavējas un Madridē esam pusnaktī. Piektdienas pusnaktī. Alvaro mani sagaida un braucam taisnā ceļā uz viņa drauga dzimšanas dienu. Kur vēl labāk? Labi, ka jāskrien svētdienā, ne sestdienā. 😀 Esmu pieklājīgs un izdzeru 2 kokčikus. Galu galā pēc četriem rītā esam tik mājās. Sestdienā aizbraucam apskatīties Ēģiptiešu templi, ko tie uzbūvējuši kā pateicību spāņiem par palīdzību nosargāt Ēgiptē viņu citu templi. Ai, vēsture tur. Tad laižam uz expo pēc numura, t-krekla utt.. Tieku arī pie jaunām treniņu šūziņām – Adidas supernova ST. Un šamie forši izdomājuši – ja pērc tur apavus, tad vari tos personalizēt par brīvu. Laba fīča – iededzināju sevi uz kurpēm. 🙂 Pasta party laidām garām, jo tobrīd jau kavējām barbekjū pasākumu ar Alvaro draugiem. Teju visi tie paši, kas vakar bija dzimšanas dienā. Viens (jubilārs) pat aizsvinējās tā, ka bija vajadzīga apkope slimnīcā, bet uz barbekjū bija ierindā sveiks un vesels. Viņu ribiņas nestāv klāt mūsu gardajiem šašlikiem he he. Tā kā nākamajā dienā starts, tad baigi neaizraujos, jo vēl jāiet izskriet pēdējais vieglais skrējiens pirms starta. Aizbraucam uz vienu no pilsētas parkiem un izskrienam savus 7 km. Vakarā saguruši mājās noskatāmies, kā Barselona sagrauj Sevilju, un laižam pa gultām.
Skrējiens.
Svētdienas rītā ar mašīnu aizbraucam līdz metro un tad ar metro līdz starta vietai. Laiciņš ideāls. Saule pārsvarā aiz mākoņiem slēpjas, bet ik pa laikam uzspīd. Pašā rītā savi 13 grādi bija, bet ar katru brīdi likās, ka paliek siltāks. Starts 9:05 paredzēts, un, ja plāns bija būt tur jau astoņos un kārtīgi iesildīties, tad, protams, no tā nekas nesanāca :D. Kā parasti pāri astoņiem tikai esam “teritorijā”, vēl jānodod mantas glabātuvē un jāizstāv rinda uz WC, kas pēc būtības ir vēl svarīgāk, kā iesildīties. Vai ne? Tā nu izstāvam rindā, sarunājam, kur tiksimies pēc finiša, un es nesos uz startu. Tā kā parasti tieku pirmajā koridorā (tur tiek tie, kas norāda, ka skries zem 1:30 h), tad veiksmīgi atrodu savu vietu un nostājos kādus 20 m aiz starta līnijas. Nu tuvāk nebakstījos visiem garām. Līdz startam kādas 15-20 min palikušas un baudu drēbju, pudeļu, banānu mizu lietu. Stāvu vairāk pie malas un visi, kas starta taisnes viducī stāv, met savas banānu mizas, kaut kādas jakas, t-kreklus, plēves, kas uzvilktas, lai būtu siltāk, ūdens pudeles. Viss atlikts uz pēdējo brīdi, kad atbrīvoties no nu jau vairs nevajadzīgām mantām.
Starta šāviens. Pirmie 4-5 km iedeva pirmo ziņu – šodien personīgais nebūs. Kājas tādas nesvaigas, jāatzīst, ka trase arī pirmos 5 km gāja augšup, bet to baigi just nevarēja.
Plāns bija sākt personiskā robežās ap 3:50 min/km un tad jau skatīties. Pirmie 4 km robežās no 3:53-3:58 min/km, jau atpalieku. Vēl viena muļķīga lieta, ko izdarīju, – neuzmetu aci uz Santiago Bernabeu, par ko draugs Alvaro mani brīdināja, jo trešais km veda tieši garām šim stadionam, kur Real Madrid aizvada mājas spēles. Nu sit mani nost, neatceros – tas nozīmē, ka pat nepaskatījos, laikam biju pārāk noraizējies par maniem ne tik ātrajiem pirmajiem km. 😀 Piektais km jau kartē rādās bez kāpuma un uzreiz 3:48 min/km un arī jūtams, ka pašam paliek vieglāk – i am back baby! Kā teikt pēc pirmajiem 5 km beidzot esmu iesildījies. Un tad arī parādās šī pusmaratona trases burvība, jo, sākot ar 6.km (pēc 180 grādu pagrieziena), pārsvarā visa trase iet lejup. Tas izpaužas tā – noskrējiens, taisni, taisni, garš noskrējiens, taisni, īss noskrējiens, taisni, taisni, garš noskrējiens un pa vidu kāds mazs uzskrējiens augšup. Sāk jau arī izretoties skrējēji un tur ar dažiem skrienam kopā. Nu nosacīti kopā, ja kāpums, es aizeju garām un skrienu 15 m pa priekšu, ja noskrējiens, tad viņi man aiziet garām un skrien 15 m pa priekšu un taisnēs šurpu turpu te viens te otrs pa priekšu. Sestais un septītais km pa 3:49 un 3:38 min/km – ātrums ar noskrējienu palīdzību uzņemts. Tad 8. km atkal jāskrien lejā, tāds garš slīpums uz leju. Vidū dzeršanas punkts. Protams, paķeru vienu pudelīti, lai bišķi padzertos. Padzeros un metu to malā un tad notika tas! Pirmo reizi sacensības tā man gadījās. Stāsts tāds. Trasē līdzi paņēmu vienu SIS želeju, ko turu zem sviedru nosūcēja uz rokas ar plānu ap 11-12 km to apēst. Sviežot pudeli malā ar to roku, kur man tā želeja, tā izslīd no nosūcēja un nokrīt uz asfalta. Lai gan tas notika acumirklī, bet paspēju pat vēl padomāt pus sekundi, vai man apstāties un to pacelt vai nē. Izlemju, ka tā jāglābj! Lieki piebilst, ka dzeršanas punktos asfalts noliets slapjš. Slapjš asfalts, kalns lejup, ātrs temps, vēlme strauji apstāties – ja saliekam visus šos saskaitāmos kopā, kas sanāk? Tie, kas pie sevis klusībā nodomāja: “te taču uz dirsas!” Pareizi, gudriniek! 🙂 Noliekos, pieceļos, paķeru želeju un turpinu nesties lejup un iedzīt kavētās sekundes. Astotais km – 3:44 min. Turpretī 9. un 10. attiecīgi 3:37 un 3:42 min/km. Vairs jau neatceros, kas ar 11. un 12. km notika, ka temps nokrita uz 3:55 un 3:53 min/km. Pulkstenis man arī rādīja, ka atpalieku no personīgā grafika, bet ne pārāk daudz. 13. km nolieku pie vietas ar 3:42 min, bet 14. gan neliels kāpums un jau nepiedienīgi tempiņš krīt uz 3:59 min/km. Sadusmojos un piecpadsmito km uz derīgo 3:46 min/km nometu. Tad sākas, šaha terminoloģijā pārfrāzējot, endgame. Viss 16. km ir viens vienīgs kāpums. Pirms starta pētot trasi, atmiņā palika, ka tas būs pēdējais, un tad tikai jāskrien lejup. Skrienu augšup un jūtu spēku, laikam ziemā trenažieros un marta nometnē sastrādātais atmaksājas. Eju garām vienam pēc otra, temps, protams, mazliet nokrīt, bet turos labi – 4:01 min/km. Sākas kalni lejup un ar to palīdzību uzņemu tempiņu un pārliecību, ka viss būs štokos, jo pulkstenis rāda, ka vidēji visā distancē eju uz 3:48-3:50 min/km, kas būtu turpat ap personīgo. Atraujos no visiem līdzskrējējiem un panāku citus, ko apdzīt he he. 17. līdz 20. km aiziet tempā 3:38-3:43 min/km. Divdesmit pirmais km vispār bomba un šeit skan lielgabalu dārdi un gaisā iedomu salūts, jo šis ir mans ātrākais km šajā pusmaratonā un, manuprāt, jebkurā no maniem pusmaratoniem – 3:34 min/km. 🙂 Šeit ir arī joki, jo mans Polārs samērījis pa virsu vēl kādus 400 m – laikam pilsētā gps gāja kreizij ik pa brīdim. Šos 400 m noskrējis pa 3:50 tempā. Polārā skatoties, ja nebūtu šie liekie metri, tad arī būtu personiskais, bet, tā kā oficiālie rezultāti sakrīt +/- ar Polar gala laiku, tad jau vienkārši pa vidu viņš man nav pareizi samērījis kaut ko. Līdz ar to varat arī vispār neticēt manam sacensību aprakstam. 😀 Oficiālais čipa laiks – 1:21:14 un 53.vieta vai 61.vieta, pieskaitot elites skrējējus, kuriem starts bija nedaudz ātrāk. Vēl tikai uzburšu situāciju, ka nesies pa kalnu lejā “spiežot” ārā maksimumu, jo zini – tepat aiz līkuma jābūt finišam – a te izņem pagriezienu un redzi vēl 300-400 m kāpums uz augšu un pašā galā finiša arka. Teiksim tā, šie tiešām ir bijuši grūtākie 300-400 m manā necilajā pusmaratonista karjerā. Finišēju, saņemu savu medaļu un maisiņu ar banānu, apelsīnu, kaut kādu dzērienu un ceru uz kādu bezmaksas masāžu. Redzu telti, eju iekšā, a tur tikai studenti palīdz izstaipīties, neviens nemasē. 😀 Paņemu savas mantas no mantu telts un dodos iegravēt savu medaļu, par ko jau reģistrējoties biju samaksājis.
Atliek sagaidīt Alvaro un pēc aliņa. Viņš sarunājis savus draugus satikties un tā uzkožam vienā barčikā garneles un padzeram aliņu un gaidām vakaru, kad jau dodamies uz lielo futeni uz jauno Atletico Madrid stadionu, kur vērojam Spānijas līgas spēli pret Real Betis. Fani ik pa laikam arī skaļāk uzdzied, bet tā, ka stadionā jumtu rautu nost, gan nebija. Spēle beidzas 0:0. Veiksmīgi trāpīju, nu gluži tāpat, kā iepriekšējo reizi, kad klātienē vēroju PSG ar visu Zlatanu (šī spēle arī beidzās 0:0). Interesanti, ka spēles laikā reti kurš dzer un ēd kaut ko. Ir, bet salīdzinoši maz. Jo svarīgi ir epizodēs, kad kaut kas nepatīk, mahāties ar rokām vai, ja kaut kas labs, tad aplaudēt. Puslaika pārtraukumā gan visi velk ārā savus sendvičus, čipsus un izskatās kā ēdnīcā, kad visi cilvēki ēd. 😀
Finišs.
Oficiālais laiks 1:21:25, Reālais laiks 1:21:14
Pirmdiena (23.05.2018).
Pirmdienā Alvaro dodas uz savām maģistra lekcijām, bet es esmu sarunājis satikties ar piektdien autobusā iepazītajiem latviešiem (Atis, Jānis un Aija). Tiekamies vienā no vilciena stacijām un braucam uz vienu Madrides piepilsētu El Escorial, tur esot liels un apskates vērts klosteris. Desmitos no rīta esam klāt, vietējā autoostas kafejnīcā apēdam kādu brokasti un izdzeram pirmo alu un ejam uz klosteri. Tā bija arī siltākā diena un sāka jau cepināt. Tiekam līdz klosterim, bet, tā kā ir pirmdiena, tad klosteris ir ciet. Apskatām to no ārienes – diezgan iespaidīgs. Nākoša ideja ir doties augšā kalnā, jo redzam, ka tāds ir. Iekožam un nopērkam vīnu līdzņemšanai un tā teikt dodamies, kur acis rāda kalna virzienā. Atrodam taciņu un soļojam augšup, ik palaikam nogriežam kādu līkumu, izbrienot brikšņus. 2-3 h stundu kāpiens augšup un sasniedzam aptuveni 1600 m virs jūras līmeņa, kā arī parastas govis, ganāmies kalna augšā. 🙂 Visi dzīvi un veseli, apēdam pēdējās bagetes un kāpjam lejā. Jāatzīst, ka nokāpt leja bija fiziski nogurdinošāk, kā uzkāpt, jo ieslēdzas pavisam citi muskuļi, kā arī jāuzmana, kur kāju likt. Lejā sevi atalgojam ar picām un aliņiem. Viens, otrs un trešais alus un tad jau meklējam vilcienu atpakaļ, paķeram vēl to pašu lēto vīnu pa ceļam un aidā. Iebraucam Madridē un tur jau mūs sagaida Alvaro, kurš aizved uz vietējo “centrāltirgu”, kurš vakaros pārvēršas par bārotavu – daudz dažādi bāri/letes, kur cilvēki uzkož un iedzer pa dzērienam, bet, ņemot vērā, ka tā ir pirmdiena, tad jau vienpadsmitos visus dzen ārā. 😀 Vēl pa ceļam piestājam citā barčikā, kurš vēl ir vaļā, paņemam pa pēdējam dzērienam un pēdējai pļāpai un tad jau pa mājām. Otrdienas rītā dodos uz lidostu un Madrides ceļojums beidzas. Īss, konkrēts, bet foršs tāpat. 🙂
Secinājumi/Ieteikumi:
- Madridē ir ļoti plaša un ērta metro sistēma.
- Pusmaratona trase ir ļoti forša un pat parocīga.
- Couchsurfingā iegūtie kontakti palīdz.
- Spānijā pērkot alu/vīnu automātiski pienākas uzkoda (čipsi, olīvas utt). Varētu tā būt Latvijā arī.
- Lētāk uz Madridi aizlidot ir no Viļņas.
Izmaksas.
- Dalības maksa pusmaratonā + laika gravējums uz medaļas – 29 eur
- Autobuss Rīga-Viļņa – 5 eur
- Lidojums Viļņa-Madride (+vietas izvēle) – 75 eur, Lidojums Madride-Londona 35 eur, Londona-Rīga 45 eur, kopā 155 eur
- Sabiedriskais transports. Biļete 2 dienām 14.20 eur, vilciens 8.05 eur, metro 1x 5 eur, kopā 27.25 eur
- Paša tēriņi – futbols 55 eur, skriešanas šūziņi 95 eur, ēšana/dzeršana ~135 eur, kopā 285 eur
- Dzīvošana – biju ciemiņš, neko nemaksāju. 🙂
Kopā: 502 eur
Tālāk.
Vēl nekas konkrēts nav ieplānots, bet tepat pie durvīm jau ir mūsu pašu Lattelecom Rīgas maratons, kur jāuzbrūk savam PB pusmaratonā.