Šogad viss gads pagājis vienā skriešanā. Tik daudz nekad nav sanācis skriet un nez vai kādu gadu arī sanāks. Ja nu vienīgi saņemtos trenēties maratonam un to cienīgi pieveikt, jo vismaz 1 jau dzīvē ir jānoskrien. Martā biju 2 nedēļu nometnē Spānijā, cauru gadu skrēju visos 7 Stirnu buka posmos, skrēju 6 (no 8) Skrien Latvija posmos, We run Riga pusmaratons, kross Sveikuļos un, protams, treniņi vēl. Savam sarakstam pieliku klāt vēl 2 valstis, kur esmu skrējis pusmaratonu. Kopā 10 pusmaratoni, 7 zaķu takas (10-13 km), pa vienām 5 km un 10 km sacensībām šosejā un viens 9.5 km kross pļavā (pirmā naudas balva un pirmais pjedestāls!), treniņi, kas kopā veido 2051 km aizvadītajā 2018. gadā!
Skrien Latvija!
Tā kā biju pieteikts Līvānu VK otrajā komandā, tas nozīmēja, ka nāksies teju visos posmos piedalīties. Kopā ir astoņi posmi, bet pats uzstādīju mērķi noskriet vismaz 5 pusmaratonus, lai tiktu kopējā ieskaitē, bet pārējos trijos posmos vai nu citu distanci vai izlaist. Nezināju, kā būs, jo bija skaidrs, ka pēc Lattelecom pusmaratona atsākšu atkal futbolu spēlēt un tad jau ar tiem skriešanas treniņiem varētu būt kā būt (un tā arī bija 😀 ). Mērķis bija puslīdz noturēt uzņemto formu, jo neko uztrenēt un uzlabot vasarā īsti nebija pamata cerēt. Pēc nometnes un pāris mēnešu aktīviem treniņiem Liepājas pusmaratonā 07.04.2018 biju gatavs skriet ātrāk kā līdz tam brīdim un tā arī bija. Noskrēju pa 1:19:42 (24.vieta), kas arī līdz šīm ir mans otrs labākais rezultāts. Gandrīz visu distanci bija kompānija, ar ko skriet, kas noteikti neļāva trasē atslābt un beidzamos metrus arī cīņā uzkāpināt tempu. Ja izskrien personisko, tad jau blakus apstākļiem nav nozīmes – laika apstākļi, trase utt, lai gan par tiem īsti nevarēja sūdzēties. 29.04.2018 notika Daugavpils posms, bet to izlaidu, jo nedēļu iepriekš biju skrējis Madridē un gribējās atpūsties arī emocionāli no tās skriešanas, jo galvenais mērķis bija izskriet Lattelecomā atkal jaunu personisko. Tas arī tika izdarīts! Ha! Bet 27.05.2018 Rēzeknē jau nākošais Skrien Latvija posms. Pēc labi padarīta darbiņa Lattelecomā Rēzeknē pieteicos uz 10 km. Bija karsts un visiem zināmajā Rēzeknes kalnainajā trasē priecājos, ka nebija jāskrien pusmaratons. Ne atjaunojies, ne spēka un prieka tajā svelmainajā saulē skriet. 10,5 km trasi nodesoju 39:38 min (12.vieta). Iestājās tas brīdis, kad paša uzstādītais šī gada skriešanas mērķis izpildīts, jauns nav nedefinēts, kā arī atsākts spēlēt futbolu. Skriešanas motivācija palika tik tālu, ka negribējās uzņemto skriešanas formu pazaudēt, bet nebija lielas motivācijas vēl papildus “strādāt”, lai rezultātus, iespējams, gada beigās uzlabotu.
Pienāca Ventspils posms 17.06.2018, kurš arī bija pieliets svelmainu saules staru, kas man galīgi neiet pie sirds. Šo posmu atceros, ka jau ap 8.-9.km sapratu, ka nebūs labi, un katrs km nāk arvien grūtāk un grūtāk. Taisnības labad jāsaka, ka sākumu iesāku jaudīgi (nu vismaz personīgā līmenī), bet, tagad atskatoties, tas, iespējams, nebija pareizi darīts gan karstuma dēļ, gan tāpēc, ka jūnijā nebiju pienācīgi skrējis nemaz. Galu galā finišēju pie 1:22:35 (17.vieta). Ventspilī skrēju pirmo reizi pa izslavēto bruģi, bet nezinu, vai tas mani kā ietekmēja vai nē. Nekādas īpaši pozitīvākas atmiņas par trasi arī nevaru pateikt. Jelgavas nakts pusmaratons 14.07.2018. Ar katru vasaras mēnesi arvien trakāk un trakāk. 😀 Divu nedēļu laikā pirms Jelgavas skrējis biju 3 reizes tīri simboliski (futbolu neieskaitu). Dienu pirms skrējiena tieši bija spēle un, 90 min nospēlējot, nākošajā dienā svaigs nu nebūsi nekādīgi. Objektīvi ātri (priekš sevis) nesanāks skriet, tāpēc no sākuma jau skrienu mierīgāk pa 3:55 min/km. Paralēli paturu tempu draudzenes māsai, kurai tur savi cīniņi ar savām konkurentēm par godalgotajām vietām. Izrādās, ka tas arī bija viņas šī gada ātrākais skrējiens. Lūdzu! 🙂 Ap 17.km tempu īsti nevaru noturēt un paralēli sāk vēders “streikot” (you know what i mean? 😀 ). Pēdējie 3-4 km uz riska robežas, vai tikšu līdz finišam tikai nosvīdis vai kādā savādākā izskatā. Un pirmo reizi mūžā sacensību laikā gāju (Stirnu buka kalni neskaitās :p ). Pēdējā km nācās pasoļot, lai izbēgtu no nevajadzīgiem starpgadījumiem, un pēdējos metrus ietipināju finišā. Tas bija pārbaudījums organismam – gan beztreniņi, gan slodze iepriekšējā dienā, gan tās dienas apēstais, jo starts vēlu vakarā un līdz ar to cits dienas režīms (ko, kad ēst, ko darīt utt). Lai nu kādi tie pēdējie km sanāca, finišā apstājos pie laika 1:25:52. Kuldīgas pusmaratons 11.08.2018. Kuldīgā man vienmēr paticis skriet, jo “mājas” trase un zini katru ieliņu, katru stūri. No ierastā Kuldīgas karstuma šoreiz nebija ne miņas. Labi it kā skrējās un diezgan vienmērīgi sanāca noskriet. Finišēju pie 1:22:21 (23.vieta), kas ir pavisam nedaudz ātrāk kā Ventspilī. Šo (1:22h-1:24h) arī varētu raksturot kā manu vasaras objektīvo rezultātu pie tā skriešanas apjoma, kas man bija, un tās bāzes, kas pirms tam ielikta.
Valmieras posmu 16.09.2018 arī izlaidu, bija svarīga spēle futbolā. Izšķīrās pirmās vietas liktenis 2.līgas Rīgas reģionā. Zaudējām. 🙁 Bet Valmierā vēl neesmu skrējis, varbūt nākošgad. Pa vidu Skrien Latvijas posmiem noskrēju We Run Riga skrējienā 22.09.2018. Ai, bet tur nekā interesanta nebija, tik tas, ka šķidrs pasākums un jāskrien pret vēju, lai gan trase man patika. Rezultāts identisks Ventspilij – 1:22:35 (23.vieta). Futbols bija beidzies un atlika vēl pēdējais posms Siguldā 13.10.2018. Tam sanāca regulārāk paskriet, laiks kļuva vēsāks un bija pamats cerēt uz labāku rezultātu, kā iepriekšējos posmos. Siguldas 4 apļu pusmaratonu skrēju pirmo reizi un trase bija interesanta, brīžiem sanāca lavierēt starp lēnākiem skrējējiem, brīžiem trase par šauru, lai apsteigtu, bet kopumā priekš manis trase jauna, tāpēc arī interesanta. Pirmos 3 apļus ļoti labi jutos un skrējās personīgā robežās. Pēdējos km temps mazliet kritās, bet kopumā stabils skrējiens un izskrēju savu trešo ātrāko rezultātu – 1:20:00 (22.vieta). Mazs gandarījums jau bija. Prieka bonusa punktus dabūju par laimēto dāvanu karti 50 eur vērtībā pēc skrējiena izlozē. Juhū! Uz šādas it kā pozitīvas nots arī beidzās mans šī gada Skrien Latvija seriāls. Kopvērtējumā ierindojos 23.vietā. Ar komandu 10.vietā.
Stirnu Buks un cīņa ar Kalnu karali!
Ja Skrien Latvija posmi diezgan spilgti katrs atmiņā palicis, tad Stirnu buks gluži pretēji miglojas viens ar otru un jādomā, kurš mežs bija kurā vietā. Īsts Stirnu gļuks! 😀 Biju pieteikts vienā komandā (Līvānu VK/Baltais), kas garantēja dalību visos posmos. Tā kā komandā mums bija daži elitas skrējēji un daži pārsteigumu autori, tad jau pēc pirmā posma sapratām, ka varam cīnīties kopvērtējumā par augstākā kaluma godalgām. Tā kā paralēli Skrien Latvijas pusmaratoniem skriet arī šeit virs 20 km īsti negribējās, nu vismaz visos posmos noteikti nē, tad sevi norīkoju “Zaķu” (10-13 km) parādē. Trail skrējieni tādi sveši vēl un neiepazīti. Tempu maiņas, kalni, šaurās takas ir tas, kas atbaida cilvēkus parasti no tiem. Mani neatbaida, bet tomēr vairāk baudu asfalta ātrumu. Stirnu bukā tikai Tev nav jābūt obligāti ātrākajam (bet nenāktu par ļaunu arī 😀 ), lai tiktu pie vērtīgiem punktiem kopvērtējumā, jo, ja veiksmīgi (lasi maximāli ātri) noskrien “Sprinta etapu (Kalnu karalis)”, kas ieslēpts trases lielākajā un visnegantākajā kalnā, tad vari “apiet” žiglākos skrējējus. Punktus skaita trase+kalnu karalis, kurus rēķina pēc atpalicības no labākā laika. Tobiš, ja trasē atpaliec daudz, bet uzskrien kalnā ļoti ātri (iesaku pamēģināt vienreiz, lai saprastu, kā tas ir :p ), tad kopvērtējumā vari iegūt kādu priekšrocību. Tā arī bija mana taktika, jo ātrumā atpalieku daudz, bet ar kāju spēku kaut ko varu kompensēt. Taisnības labad jāsaka, ka izdevās man to izpildīt tikai pirmajos trijos posmos. Sākām ar Tērvetes mežu 14.04.2018. Trase caur Tērvetes parka pastaigu takām, kas bija viegli skrienamas. Lai trase liktos forša, daudz kas atkarīgs no tā, vai nesanāk skriet lielā burzmā. Ir dažādas distances, dažāda ātruma skrējēji/nūjotāji, kas sarežģī apdzīšanu utt. Ja pareizi atminos, tad Tērvetē tik, cik sākumā burziņš, līdz izretojās tauta. Sprinta etaps 7.tajā km, līdz tam var gan uzsilt, gan paspēt jau nogurt. Pirms sprinta etapa ievelku elpu kādu 2 minūtes (pulss nokrīt līdz 145), lai takš var visu izlikt sprintā. Sanāk palaist garām jau apdzītos. Aiziet! Sākumā liels noskrējiens lejā un tad stāvs mokošs kalns, kurā jātiek augšā. Kājas piedzītas, pulss uzlec uz 181, elpoju kā traktos (lai kā arī tas būtu), sirds liekas, ka izlēks pa muti ārā :D, bet augšā esmu. Turpināt uzreiz skriet man ne reizi pēc Kalna karaļa nav izdevies. Pāris sekundes pastāvu, tad lēnām sāku soļot un vēl pēc brīža lēnām sāku čunčināt. Tā sajūta, kad esi visu izlicis un stāvi tur kalna galā… un tomēr tik forša pēcgarša. Tikai pēc kāda km es atgūstos, kad elpoju jau normāli un skrienu kontrolēti. Tērvetē atskrienu 19.tais starp vīriem, bet vienu meiču esmu palaidis garām. Me sad! 🙁 Bet Kalnu karalī esmu augstajā 6.vietā un tas kopvērtējuma punktos šajā posmā dod man 8.vietu. Braucam uz Ogri uz Zilajiem Kalniem 05.05.2018. Šeit plaši meža celiņi, nebija jāskrien caur kādiem brikšņiem (citreiz ir) un kopumā ērti skrienama, lai gan kalniņi arī bija. Tāda sēņotāja meža trase. 😀 Kalna karalis trases sākumā 5.km, tāpēc pirmos km skrienu mazliet rezervēti, lai izliktos kalnā, un šoreiz pirms starta neatpūtos. Šeit sapratu, ka svarīgi ir “ieskrieties”, lai, jau šķērsojot sprinta starta līniju, Tu būtu ātrumā, jo katra sekunde/desmitdaļa no svara. Te mazliet pamaisīja citi skrējēji, kas skrēja pa ideālo trajektoriju, bet kopumā labi sanāca. Laikam nekas cits būtisks trasē neatgadījās vai nav pieminēšanas vērts. Trases beigās bija lēzens kalns, kur sanāca apsteigt bariņu, kuriem zemāks pārnesums velk uz augšu. Finišēju 15.vietā un esmu 14. Kalnu karalī, bet kopvērtējuma punktos esmu 7.vietā šajā posmā. Tāpēc, ka Kalna karalī atpalicība bija ievērojami mazāka, kā trasē no pirmās vietas.
Piebalgas pļavas 09.06.2018. Tās tiešām bija pļavas ar mazāk mežiem. Ļoti skrienams posms, bet ar neforšu skrienamo virsmu. Visa trase ar tādiem kukužņiem, nu kā jau pļavās, un visu laiku jāuzmanās, kur kāju liec. Tā kā bija mazāk mežu, tad nereti gan tālu uz priekšu, gan uz atpakaļu bija redzamas skrējēju skudru takas, tā arī bija lielākā atšķirība pret citiem posmiem. Sprinta etaps lēzens un ne tik stāvs un arī ļoti skrienams. Šeit izdevās pavisam cienīgi uzskriet, labākais šīs sezonas Kalnu karalis mans. Plaša trase, nebija citu skrējēju uz to brīdi kalnā, kas neļautu skriet pa ideālo trajektoriju, varēja mierīgi ieskrieties. Ui tikai pēc sprinta etapa pēdējie 2 km gan bija grūti, kur netīšām palaidu dažus garām. Veiksmīgs posms – trasē biju 14.tais, bet Kalnu karalī 5.tais, bet kopā 7. lielākā punktu summa. Šī gada noteikti viens no mīļākajiem un skaistākajiem posmiem.
Kamparkalna cepiens 28.07.2018. Talsu paugurainā trase tajā karstumā (pie +30) bija diezgan nāvējoša. Starts jau bija skrējiens kalnā augšā un visa trase ne mirkli neļauj atslābt – visu laiku augšā lejā, augšā lejā bez īstiem atelpas taisniem posmiem. Šeit atceros, ka brīžiem pat pēc kārtējā kalna uz pāris sekundēm ātrumu nometu līdz soļošanai. Arī sprinta etaps bija trases otrajā km, pēc kura viss tikai grūtāk bija. Noteikti grūtākais Stirnu buka posms. Arī sprinta etaps tāds neērts sanāca, jo, tā kā trases sākumā, tad skrējēji vēl nav izretojušies un šaurajā taciņā visiem nepietiek vietas. Garš, taisns un mokošs kalns. Trasē 13.vieta, Kalnu karalī tikai 38.vieta, bet kopējā ieskaitē 8. lielākā punktu summa. Šis bij karsti, bet lecam tālāk uz kaimiņpagastu – Šlokenbeka 18.08.2018. Tukumā. Šeit viss gluži pretēji – nav vairs tik karsti, nav tik kalnains, nu tā, ka prieks skriet. Pirms sprinta etapa tieši paliels gabals ar līdzenu grantķirofku, kur nedaudz var atvilkt elpu, nomest pulsu. Bet nu bāc.. pats stulbākais sprinta etaps no visiem. Pirmkārt, ir baigais bars ar citiem skrējējiem (bukiem/lūšiem) un, otrkārt, ļoti šaura taciņa, ļoti stāvā kalnā. 🙁 Brīžiem jāskrien tīri pa brikšņiem, lai apdzītu skrējējkolēģus. Daudz enerģijas un spēka tam iztērēju, plus visu laiku bļaujot “Malā!”, “Malā lūdzu!”. Tik kā lai viņš saprot, uz kuru malu un, kad saprot, varbūt jau par vēlu?! 😀 Tiekot augšā, kājas kā baļķi. Parasti sprinta galā ir dzirdināšanas punkts, bet kā lai padzer, ja sirds pa muti lec laukā un elso kā traks? 😀 Parasti neuzkavējos un soļoju tālāk. Forša trase ar neforšu sprinta etapu. Trasē esmu 17tais un Kalnu karalī 43ais ātrākais, bet kopumā 11tais rezultāts he he. Diezgan neloģiski vai ne? Bet nu tā tā sistēma strādā. :D.
Gaiziņa stirnu buks 08.09.2018. Augustā un Septembri biju vairāk paskrējis, biju gatavāks. Laiks arī vairs ne tik karsts, kas manam ašumam tikai nāk par labu. Jau ar pirmajiem km sajūtas labas, ātri skrienas, pēc katra kāpuma tempu sanāk noturēt līdz pirmspēdējai nogāzei, kur vajadzēja tikt augšā. Tur mani skriešanas kompanjoni arī no manis aizbēga. Pats biju mazliet pārsteigts, jo kalnā augšup ļoti reti atpaliku no blakus skrējējiem, lai neteiktu nekad. Centos nepārdzīvot, jo zināju, ka drīz jau būs sprinta etaps, kur noteikti atgūšu zaudēto. Pirms sprinta atpūšos, pat pastaigāju kādu minūti, lai pulss nokrīt. Lai gan bija blakus arī kādi lēnie buki, trase ir plata un var veiksmīgi apskriet. Nolohojos un neieskrējos pienācīgi, lai laika atskaites punktam panestos garam ātrumā nevis sāktu tikai uzņemt to. Jāuzskrien Golgātā, tur jāpagriežas, jānoripo lejā un finišs. Ui ar pilnām kājām un bez elpas, lejā var arī noripot burtiskā nozīmē, ja tā pārgalvīgāk skrien (stāva nogāze). Pēc sajūtām it kā izliku visu (tik startu bišķi nē), bet galu galā tik 13.vieta, bet cerēju uz ko labāku. 🙁 Ja visos sprinta etapos pulss uzleca līdz 181-182, tad šajā tik līdz 176. Nu labi. Finišā 12.vieta, Kalnu karalī 13.vietā, kopējā ieskaitē 8. vieta. Noslēdzam Līgatnē 29.09.2018. Jau mazliet dzestrāks un slapjāks ārā, bet vēl gatavāks sacensties, jo septembri labi patrenējos. Skrienu kopā ar saviem ierastajiem konkurentiem un vienā brīdī pat izdodas atrauties un skrienu viens. Kā izrādījās, konkurenti aiz manis apmaldījās un kādu pusminūti zaudējuši, meklējot īsto taku. Jā, šī bija vienīgā trase, kur ļoti reāli bija nepamanīt īsto trasi un ieskriet citos brikšņos. Pats vienreiz pāris soļus ne tur ieskrēju, bet ātri sapratu, ka kaut kas ne tā. Organizatori bija gar Līgatnes (Ligates) krastu brikšņiem viltīgas cilpas savilkuši. Ja tos neņemam vērā, tad arī forši skrienama trase ar patīkamu segumu. Daži noskrējieni gan bīstami – stāvi un ar slapjām koku saknēm. Sprinta etapu atkal mazliet nosačkoju. Neieskrējos un neatvilku elpu kā nākas, jo pakausī jutu konkurentus, kas mani bija teju noķēruši. Vēl nepatīk, ka sprinta etapam neredz finišu (noslēpies aiz kalna, līkuma utt), tad kaut kā pārāk saudzīgi skrien, jo ir tā neziņa, ja vēl tālu jāskrien augšā. Ā, pirms šī posma es vēl cīnījos par šī gada TOP 6 kopvērtējumu Zaķa distancē (apbalvo TOP 6). Bija ļoti labi jāskrien vai jācer uz kāda konkurenta neveiksmi. To, kuru vajadzēja, es neapskrēju, bet cits nokavēja startu, kas man ļāva pakāpties uz sesto vietu. Ātri sapriecājos un tik pat ātri mani atsvieda realitātē, kad čalis, kas bija aiz manis kopvērtējumā, apskrējis un savācis daudz vairāk punktus kā es. Trasē biju 11.vietā, Kalnu karalī 20.vietā, bet kopā Līgatnē savācu punktus priekš 11.vietas.
Stirnu Buks 2018 bija visnotaļ veiksmīgs. Pirmo reizi biju komandā, kas reāli jau no pirmā posma cīnījās par visaugstākajām vietām. Prieks, ka spēju kā palīdzēt izcīnīt titulu, jo Stirnu Buks 2018 komandu kopvērtējumā manis pārstāvētai komandai Līvānu VK/Baltais pārliecinoši pirmā vieta! Labs!
Turpretī Kalnu karaļa esamība deva iespēja man arī individuāli pacīnīties par godalgotajām vietām kopvērtējumā. Šoreiz paliku uzreiz aiz strīpas (septītais), bet nāks jauns gads un jaunas iespējas. P.S. Kalna karaļa sezonas kopvērtējumā paliku 12. vietā. Visnotaļ patīkams pasākums. Gan katra posma atmosfēra, gan sportiskais gars. Arī laikapstākļi mūs lutināja bez lietiem, aukstumiem un lieliem dubļiem. Un kā punkts uz i bija pēdējā posma organizatoru sarūpētais muzikālais baudījums Ozols & Tehnikums pavadījumā. Šogad @Positivus pie šiem sāku kaifot un turpināju Līgatnē. Publika gan izskatījās tāda neatsaucīga un tikai maza daļa bija manāmi priecīga un baudīja. Tā jau ir – kādam māte, kādam meita, bet citam vēl kleita.
Paldies Rimant, tas bija cool! Asfalts patīk labāk, bet tas neliedz teikt “Es esmu stirnu buks un tiekamies mežā!”. 🙂